Īss ieskats Venēcijas biennāles vēsturē un ekspresintervija ar 2019. gada Latvijas ekspozīcijas veidotāju Daigu Grantiņu.

Venēcijas mākslas biennāle ir viens no nozīmīgākajiem starptautiskajiem mākslas notikumiem, kura vēsture ietiecas tālajā 1893. gadā, kad uz kārtējo satik&scaron;anos leģendārajā kafejnīcā Caffč Florian Svētā Marka laukumā sapulcējās neliela Venēcijas mākslinieku un intelektuāļu grupiņa.

Teksts Auguste Petre, Arterritory.com Baltijas redaktore

&nbsp;

Viena no prominentākajām personām &scaron;ajā draugu lokā bija dzejnieks un dramaturgs Rikardo Selvatiko, kur&scaron; no 1890. līdz 1895. gadam ieņēma arī Venēcijas mēra amatu. Kādā no tik&scaron;anās reizēm Venēcijas māksliniekiem dzima spoža ideja &ndash; reizi divos gados rīkot grandiozu izstādi, kurā tiktu izrādīts labāko itālie&scaron;u mākslinieku veikums. Idejas attīstības gaitā tika nolemts, ka biennālei jākļūst par starptautisku notikumu ar ārvalstu mākslinieku un profesionālas žūrijas dalību. Venēcijas pilsētas vadība, kas pilnībā pārvaldīja biennāles tap&scaron;anu, 1894. gadā nāca klajā ar paziņojumu, kurā bija teikts, ka &laquo;1895. gadā Venēcijā tiks atklāta starptautiska tēlotājmākslas izstāde, kas daļēji būs atvērta visai sabiedrībai un daļēji ieejai tikai ar ielūgumiem.&raquo; Paziņojuma turpinājumā sekoja informācija par to, ka biennāle ir sava veida pilsētas veltījums Itālijas karalim Umberto I sudrabkāzās1. Pateicoties runām par biennāles rīko&scaron;anu, aizsākās sarunas arī par pa&scaron;as pilsētas attīstību un kultūras tūrismu, arī Castello dārzi (kurus zinām vienkār&scaron;i kā Dārzus jeb Giardini) līdz izstādes rīko&scaron;anai bija izteikta pilsētas perifērija. Tas liek noprast, ka politiskais konteksts tika izmantots kā izdevīgs fons &scaron;īs vērienīgās izstādes īsteno&scaron;anai. Viens no galvenajiem nosacījumiem gan bija tāds, ka uzaicinātie mākslinieki izstādē drīkstēja piedalīties ar vienu vai diviem līdz tam Itālijā neeksponētiem darbiem.

Pēc garām sarunām un viedokļu apmaiņām beidzot tika pieņemti pēdējie lēmumi, Venēcija tika sagatavota, un 1895. gada 30. aprīlī Dārzos atklāja pirmo Venēcijas biennāles Starptautisko mākslas izstādi, kas pulcēja vairāk nekā 200 000 apmeklētāju.

Jau kop&scaron; biennāles pastāvē&scaron;anas sākuma tajā piedalīju&scaron;ies daudzi nozīmīgi savu laiku un idejas atspoguļojo&scaron;i mākslinieki, bez kuru rado&scaron;ajām aktivitātēm un pienesuma pasaules mākslas vēsture mūsdienās nebūtu iedomājama. Piemēram, jau pa&scaron;ā pirmajā izstādē tika izrādīta amerikāņu mākslinieka Džeimsa Vistlera glezna &laquo;Simfonija baltajā, Nr. 2: Mazā baltā meitene&raquo; (Symphony in White, No.2: The Little White Girl, 1864). Vistlers, kur&scaron; mūsdienu popkultūrā ir pla&scaron;āk atpazīstams ar savu ikonisko mātes attēlojumu gleznā &laquo;Pelēkā un melnā kompozīcija Nr.1&raquo; (Arrangement in Grey and Black No.1 jeb Whistler&rsquo;s Mother, 1871), par biennālē izstādīto darbu ieguva ne vien organizētāju galveno balvu, bet arī prēmiju &ndash; 2500 liru. Jābilst, ka XIX gadsimta beigās tas bija pietiekami liels kapitāls, lai mākslinieks varētu pievērsties jaunu darbu veido&scaron;anai, nodro&scaron;ināties ar visu sev nepiecie&scaron;amo un vēl pamatīgi uzdzīvot. Ceturtajā biennāles izlaidumā piedalījās tādi franču autori kā Žans Fransuā Milē, Žans Batists Kamils Koro un bija aplūkojama iespaidīga Rodēna personālizstāde, savukārt XX gadsimta gaitā biennālē biju&scaron;i apskatāmi gan Maksa Ernsta un Vasilija Kandinska, gan Pablo Pikaso, Roberta Rau&scaron;enberga, Jozefa Boisa un daudzu citu ietekmīgu mākslinieku darbi.

&nbsp;

1* Mulazzani, Marco. Guide to the Pavilions of Venice Biennale since 1887. Milan: Electa, 1988.

Kur gan XIX gadsimta beigās slēpās &scaron;o slaveno mākslinieku, izstāžu komisāru un organizētāju interese piedalīties izstādē Venēcijā? Savā ziņā to sekmēja gan izstādes rīkotāju, īpa&scaron;i Selvatiko entuziasms, gan pla&scaron;ais skatītāju loks. Pēc pirmajā gadā pieredzētajiem panākumiem apmeklētāju skaits ik gadu turpināja pieaugt, 1899. gadā sasniedzot 300 tūksto&scaron;us. Lai arī Eiropa jau iepriek&scaron; bija piedzīvojusi pla&scaron;a vēriena starptautiskas mākslas izstādes, nenoliedzami svarīgs aspekts bija Venēcijas biennāles jeb La Biennale novitāte &ndash; ne velti tie&scaron;i &scaron;is mākslas notikums tiek uzskatīts par biennāļu arhetipu. Taču &scaron;ķiet, ka &scaron;ajā vispārējā sajūsmā un ieinteresētībā slēpjas vēl kas. No mūsdienu skatpunkta, Venēcijas biennāle, īpa&scaron;i tādām mazām pārstāvniecībām kā Baltijas reģiona valstis, ir lieliska iespēja parādīt labāko un aktuālāko savā mākslas telpā. Patiesību sakot, tas labi saskan ar pirmatnējo biennāles izveides ideju. Taču ne mazāk nozīmīgs bijis arī politiskais konteksts, kura svars dažādu biennāļu organizē&scaron;anā nav mazinājies arī mūsdienās. &Scaron;ādiem mākslas vai kultūras meganotikumiem piemīt potenciāls attīstīt pozitīvas valstu diplomātiskās attiecības. Venēcijas biennāles gadījumā to sekmēja valstu nacionālo paviljonu izveide, kas aizsākās 1907. gadā. Kā pirmais tika izbūvēts Beļģijas paviljons, divus gadus vēlāk Ungārijas, Lielbritānijas un Bavārijas (tagad &ndash; Vācijas) paviljons. Tagad Venēcijas dārzos atrodas 29 nacionālie paviljoni, un starp to autoriem ir arī tādas zvaigznes kā soms Alvars Ālto un holandietis Gerits Rītvelds.

Taču, kā zināms, biennālē iekļautie mākslas darbi ikreiz ir apskatāmi arī ārpus Dārziem. 1980. gadā, kad notika pirmā Venēcijas arhitektūras biennāle, organizētājiem, māksliniekiem un skatītājiem tika dota iespēja apgūt jaunu izstāžu telpu &ndash; Arsenālu. Iespaidīgās kuģubūves un ieroču noliktavas celtniecība aizsākās jau ap 1104. gadu, tas kļuva par ievērojamāko &scaron;āda tipa kompleksu Eiropā un ilgsto&scaron;i uzturēja Venēcijas jūras spēkus. Tagad tā ir atzīta pilsētas kultūras vieta, kur biennāles laikā viesojas vairāki simti tūksto&scaron;i apmeklētāju.

Pieaugot Venēcijas biennāles nozīmībai un popularitātei, izstāde aizvien biežāk izple&scaron;as ārpus divām galvenajām norises vietām, ar mākslu faktiski piepildot visu pilsētu. Protams, &scaron;āda situācija izveidojusies gan tāpēc, ka laika gaitā ir aktīvi attīstījusies satelītprojektu prakse, gan tāpēc, ka ievērojami audzis izstādes dalībnieku &ndash; dalībvalstu skaits.

Arī Latvijas ceļ&scaron; Venēcijas biennālē aizsākās eksperimentāli, mākslu ienesot jau tā gana pa&scaron;pietiekamās telpās. Pirmo reizi Latvijas mākslu Venēcija ieraudzīja 1999. gadā &ndash; 48. Venēcijas mākslas biennālē ar nosaukumu dAPERTutto (APERTO over ALL), kuras galvenais kurators bija leģendārais Haralds Scēmans. Pieaicinot trīs izcilus māksliniekus Ojāru Pētersonu, Anitu Zabiļevsku un Intu Ruku, Latvijas ekspozīciju veidoja Helēna Demakova, un tā bija apskatāma San Giovanni Nuovo baznīcā. Tajā gadā izveidotā izstāde balstījās uz stāstiem par latvie&scaron;iem, kas konceptuāli &scaron;ķiet loģiski. Latvie&scaron;iem, kas 90. gadu beigās bija jaunpienācēji uz Eiropas mākslas skatuves, bija svarīgi parādīt, ka laikmetīgā māksla arī mūsu reģionā ir pazīstams un aktuāls jēdziens. Arī 2001. gadā Latvijas ekspozīcijas &laquo;Rīgas astoņsimtgades Burvju flauta&raquo; kuratore bija Helēna Demakova un izstādes idejas virpuļoja ap Latvijas sociālo realitāti. San Lio baznīcā bija apskatāms Ilmāra Blumberga un Viestura Kairi&scaron;a videodarbs &laquo;Burvju flauta&raquo; par Latvijas bezpajumtnieku apbedī&scaron;anu Jaunciema kapos, kā arī režisores Lailas Pakalniņas un operatora Ginta Bērziņa īsfilma &laquo;Papagens&raquo;.

Patiesais sociālais fons izgaismojās 2003. gadā, kad politisku un, iespējams, nepārdomātu apsvērumu dēļ Kultūras ministrija apstādināja Latvijas dalību Venēcijas biennālē, burtiski izsvītrojot &scaron;o notikumu no kultūras prioritā&scaron;u saraksta. Divus gadus vēlāk, kad, pateicoties ministres maiņai, tika atjaunota komunikācija ar &scaron;o nozīmīgo sadarbības partneri, biennālē piedalījās mākslinieku grupa Famous Five (Ieva Rubeze, Līga Marcinkeviča, Mārtiņ&scaron; Ratniks un Ervīns Broks), 2007. gadā Latviju pārstāvēja Gints Gabrāns (kuratore Ieva Kalniņa), 2009. gadā Evelīna Deičmane un Miks Mitrēvics (kuratore Līga Marcinkeviča), savukārt 2011. gadā ar ekspozīciju &laquo;Mākslīgais miers (Laikmetīgā ainava)&raquo; bija Kristaps Ģelzis (kuratore Daiga Rudzāte). &Scaron;ī Venēcijas biennāle, kuras galvenā kuratore bija Bice Kīrigere īpa&scaron;i izcēlās ne tikai ar līdz tam rekordlielu dalībnieku skaitu &ndash; kopumā izstādē piedalījās 89 valstis, bet arī ar apcerīgo tēmu ILLUMInations, kuras kontekstā tika risinātas mākslas darba/mākslinieka un skatītāja attiecības. Ģelža autortehnikā radītie lielformāta akvareļi, &scaron;ķiet, lieliski atspoguļoja kuratores poētisko ieceri, kā arī saasināja jautājumu par tradicionālu mākslas vērtību rekonstruē&scaron;anu laikmetīgā formātā. Tā joprojām ir saglabājusies kā viena no vizuālās kultūras aktuālākajām tēmām.

Par zināmu pagrieziena punktu Latvijas mākslas un Venēcijas biennāles dialogā varētu uzskatīt 2013. gadu, kad būtiskas izmaiņas notika gan kuratoru pieejā, gan lokācijas nomaiņā. &Scaron;ajā gadā Latvijas ekspozīciju organizēja kim? Laikmetīgās mākslas centrs, to veidoja Kri&scaron;s Salmanis un Kaspars Podnieks, savukārt kuratoru darbu uzņēmās mākslas vēsturniece Alise Tīfentāle, amerikāņu kuratore Kortnija Fina un Ņujorkas mākslas telpas Art in Generalmākslinieciskā vadītāja Ena Bārlova. Abu mākslinieku radītais vizuālais stāsts par bērnību, vietējo kultūru un laukiem ar nosaukumu &laquo;Ziemeļi&ndash; iemeļaustrumi&raquo; bija ne tikai pirmā reize, kad mūsu valsts ekspozīcijas veido&scaron;anā piedalījās profesionāļi no ārvalstīm, bet arī aizsākums Latvijas pastāvīgam paviljonam Arsenālā. Vienlaikus izstāde turpināja mums tik būtisko tēmu par sevis apzinā&scaron;anos, turklāt ne tikai kā vienas nelielas kultūras grupas, bet visas pasaules sastāvdaļu.

2015. gadā Latvijas Laikmetīgās mākslas centra un neatkarīgā kuratora Kaspara Vanaga vadībā Latvijas nacionālo paviljonu apdzīvoja zināmā mākslinieku dueta Katrīnas Neiburgas un Andra Eglī&scaron;a lielizmēra site-specific jauktu mediju instalācija Armpit. &Scaron;ajā gadā Latvijas māksla pirmo reizi tika parādīta arī pla&scaron;ākā kontekstā &ndash; satelītprojekta grupas izstādē &laquo;Ornamentālisms. Purvī&scaron;a balva. Latvijas laikmetīgā māksla&raquo;. Pagāju&scaron;ajā Venēcijas biennāles &ndash; 57. starptautiskajā mākslas izstādē ar nosaukumu What can go wrong jeb &laquo;Kas slikts var notikt&raquo; savu veikumu prezentēja godalgotais mākslinieks Miķelis Fi&scaron;ers (kuratore Inga &Scaron;teimane), savukārt &scaron;ogad tas gods ticis starptautiski zināmajai latvie&scaron;u māksliniecei Daigai Grantiņai.

2019. gada Latvijas paviljona kuratori ir Inga Lāce un Valentīns Klima&scaron;ausks, un organizē&scaron;ana uzticēta Latvijas Laikmetīgās mākslas centram sadarbībā ar kim?. Abu institūciju vadītājas Solvita Krese (LLMC) un Zane Čulkstēna (kim?) līdz &scaron;im veidoju&scaron;os sadarbību komentēja pozitīvi: &laquo;Līdzīgi kā abu organizējo&scaron;o institūciju darbs ir savstarpēji komplementārs, identisks sadarbības modelis novērojams arī starp rado&scaron;o komandu &ndash; kuratoru un mākslinieci. Latvijas paviljons ir vērienīgs projekts, kā sagatavo&scaron;ana pieprasa pla&scaron;us resursus, tādēļ organizatoriskā līmenī darbs tiek sadalīts starp abām iesaistītajām institūcijām, līdzīgi arī kuratoru sadarbība projekta ietvaros uzskatāma par spēcīgu trumpi.

Abiem kuratoriem ir pla&scaron;a pieredze, strādājot ar apjomīgiem starptautiskiem projektiem, tādēļ tie&scaron;i iespēja apvienot viņu zinā&scaron;anas un diskusijas procesā veidot ekspozīciju ir iespēja iegūt pla&scaron;āku skatījumu jautājumam par Latvijas vārda popularizē&scaron;anu pasaulē. Jau ilgāku laiku sekojot Daigas Grantiņas karjerai, bija skaidrs, ka viņas pārstāvētajam mākslas virzienam Latvijā nav līdzīga un starptautiskā mākslas vide to novērtē, tāpēc &scaron;is bija tikai loģisks lēmums.

Gan kim?, gan LLMC bija uzrunāju&scaron;i Daigu par iespēju izvirzīt viņas kandidatūru paviljona veido&scaron;anai, sarunu procesā nonākot pie kopsaucēja, ka &scaron;āda mēroga projektu viskvalitatīvāk iespējams realizēt tie&scaron;i kopīgi. Žūrija pagāju&scaron;ajā gadā pieņēma vizionāru lēmumu, izvēloties mākslinieci, kuras starptautiskā darbība ir soli priek&scaron;ā mākslinieces atpazīstamībai Latvijā.

Marta sākumā žurnāls Cura savā desmitgades izdevumā ierindoja Daigu Grantiņu starp ievērojamākajiem jaunās paaudzes māksliniekiem, tādēļ priecājamies par faktu, ka pēc izstādes Venēcijā ekspozīciju &laquo;Saules suns&raquo; būs iespējams redzēt arī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, dodot iespēju arī Latvijas apmeklētājiem iepazīties ar &scaron;o unikālo instalāciju.

Māksliniecei piemīt unikāla formas izjūta, kas ar viņas radīto objektu starpniecību pilnībā transformē telpu, kurā tie atrodas. &Scaron;ī spēja pakļaut sev telpu, formu un gaismu skatītājam sniedz neatkārtojamu pieredzi, ko citi mākslinieki nav spēju&scaron;i replicēt un kas noteikti atstās spēcīgu iespaidu arī uz Latvijas ekspozīcijas apmeklētājiem. Pagāju&scaron;ajā gadā biennāles ekspozīciju apmeklēja 615 000 skatītāju, un to skaits ar katru gadu pieaug, kas ir īpa&scaron;i nozīmīgi, ņemot vērā faktu, ka arī dažādu biennāļu un starptautisku izstāžu skaits pieaug. &Scaron;ie dati apliecina faktu, ka &scaron;ī izstāde ir ne vien pasākums mākslas profesionāļiem, bet arī iespēja ikvienai zinātkārai personībai ieraudzīt to, kā katra valsts sevi izsaka mākslas formā.

&Scaron;is nacionālais aspekts ir ne vien iespēja iepazīstināt ar sevi ārzemju viesus, bet arī izmantot to kā mērauklu savu sasniegumu dokumentē&scaron;anai. &Scaron;āgada starptautiskā komanda, inovatīvais institucionālais sadarbības modelis un mākslinieka izvēle kalpo par pierādījumu faktam &ndash; kop&scaron; pirmās Latvijas dalības starptautiskajā mākslas izstādē 1999. gadā esam nenoliedzami augu&scaron;i.&raquo;

Jāpiebilst, ka 2019. gada biennāles galvenā kuratora Ralfa Ragofa veidotā izstāde May You Live in Interesting Times ir pirmais gadījums Venēcijas biennāles vēsturē, kad piecdesmit procentu no pārstāvētajiem māksliniekiem ir sievietes, un &scaron;ī pati tendence novērojama arī nacionālo paviljonu ekspozīcijās (arī visas trīs Baltijas valstis biennālē pārstāvēs sievie&scaron;u mākslinieces). Arī Z. Čulkstēna un S. Krese atzīst, ka tas ir nopietns pagrieziena punkts, kas liecina par nozares pilnveido&scaron;anos: &laquo;Mums ir nenoliedzams lepnums strādāt ar pirmo Latvijas pavilljona ekspozīciju, ko veido sievie&scaron;u mākslinieces soloizstāde, taču, pavado&scaron;ais jautājums, kam vērts pievērst uzmanību, &ndash; vai 2019. gads tie&scaron;ām ir pirmais brīdis, kad bijām gatavi to darīt?&raquo;

Māksliniecei piemīt unikāla formas izjūta, kas ar viņas radīto objektu starpniecību pilnībā transformē telpu, kurā tie atrodas. Šī spēja pakļaut sev telpu, formu un gaismu skatītājam sniedz neatkārtojamu pieredzi, ko citi mākslinieki nav spējuši replicēt un kas noteikti atstās spēcīgu iespaidu arī uz Latvijas ekspozīcijas apmeklētājiem.

Daiga Grantiņa, kas pla&scaron;ākai latvie&scaron;u auditorijai līdz &scaron;im bijusi maz zināma, dzimusi 1985. gadā Rīgā, taču jau bērnībā kopā ar ģimeni pārcēlusies uz dzīvi Vācijā. Tur viņa apjauta pirmos mākslas impulsus un ieguva mākslas izglītību, absolvējot Hamburgas Mākslas akadēmiju, kur savulaik bija pasniedzis Jozefs Boiss. Tālāk Daigas ceļ&scaron; vedis uz Berlīni un Parīzi, kur viņa pa&scaron;laik dzīvo un strādā. Viņas izpētes centrā nereti ir gaisma, tās saspēle ar krāsām un mākslas darbu ietvero&scaron;o vidi, tomēr tikpat svarīgs māksliniecei ir arī vēsturiskais fons un izpētes ceļ&scaron;.

2018. gadā vienā no pasaules vado&scaron;ajiem mākslas centriem &ndash; Parīzes Palais de Tokyo bija apskatāma Daigas Grantiņas personālizstāde Toll, tajā pa&scaron;ā gadā sadarbībā ar jaunās paaudzes lietuvie&scaron;u mākslinieku duetiem Pakui Hardware un Young Girl Reading Group tapa projekts Solar Bodies. Vēl Daiga piedalījusies 13. Baltijas triennālē Give Up the Ghost. Viņas skulpturālās instalācijas &ndash; objekti, kas veidoti, apvienojot dažādus materiālus, atstāj pārliecino&scaron;u, papildinātas realitātes izjūtu. &Scaron;āgada Venēcijas biennālē Daiga Grantiņa piedalīsies ar darbu &laquo;Saules suns&raquo;.

Jau bērnībā kopā ar ģimeni pārcēlāties uz dzīvi Vācijā, kur nolēmāt saistīt savu dzīvi ar mākslu. Vai atceraties pirmo mākslas iespaidu, kas, iespējams, veicināja pievēr&scaron;anos rado&scaron;ajai darbībai?

Kad atbraucu uz Vāciju, man ļoti patika apgūt jauno valodu, kontaktējoties ar citiem bērniem. Es nezināju, piemēram, kā vāciski ir &laquo;zāle&raquo;, un mans draugs, iepazīstinot mani ar &scaron;o vārdu, izrāva un papurināja zāles ku&scaron;ķīti. Valoda kļuva par taustāmu, nepastarpinātu pieredzi, un mākslā ir līdzīgi.

Ieguvusi izglītību Hamburgas un Vīnes Mākslas akadēmijā, jūs devāties uz Berlīni un Parīzi. Kāpēc nolēmāt pārcelties uz dzīvi citur?

Tā bija drīzāk magnētiska izjūta, nevis racionāls lēmums. Liela loma bija cilvēkiem, bet dro&scaron;i vien mani ietekmēja arī poststrukturālisma idejas.

&nbsp;

Uz foto:&nbsp;Daiga Grantiņa &laquo;Saules suns&raquo;

daiga-grantina-1.jpg

Pagāju&scaron;ajā gadā jūsu instalācija Toll bija apskatāma vienā no prestižākajām Parīzes mākslas telpām &ndash; Palais de Tokyo. Pastāstiet nedaudz par &scaron;o projektu!

Tas bija labs iemesls pastrādāt ar drāmu. Būtībā telpa ir savdabīga skatuve, kas redzama no tālienes, kāpjot lejā pa klasicisma kāpnēm. Pēc tam, stāvot kolonnu ieskautajā rotondā, katrs pats var izlemt, vai spert nākamo soli un ieiet gleznā. Ļauties spriedzei, kas pieaug, iekļūstot aizvien dziļāk ietvarā, &ndash; tas ir nopietns izaicinājums.

Lai arī jūsu karjera veidojusies ārpus dzimtenes, vai identificējat sevi kā latvie&scaron;u mākslinieci?

Es identificēju sevi kā migrējo&scaron;u latvie&scaron;u sievieti un nevēlos no&scaron;ķirt jēdzienu &laquo;sieviete&raquo; no jēdziena &laquo;māk-sliniece&raquo;.

Vai esat domājusi, ka jums ar savu darbu izdevies sasniegt to, par ko daudzi jauni mākslinieki tikai sapņo?

Mani ļoti iepriecina tas, ka pastāv saikne starp maniem darbiem un publiku, ka mākslas klātbūtne, ko izjūtu darbnīcā, var ceļot pa pasauli bez manis.

Daudzu jūsu darbu fokusā ir gaisma un materialitāte. Arī Venēcijā aplūkojamā darba nosaukumā iekodēts vārds &laquo;saule&raquo;. Ko vēsta jūsu darbs &laquo;Saules suns&raquo;, un kāda nozīme tajā ir gaismai?

Latvie&scaron;u vārds &laquo;saule&raquo; sasaucas ar angļu vārdu souls (&laquo;dvēseles &raquo;) un soulless (&laquo;bezdvēselisks&raquo;). Saule var būt dvēsele, bet var būt arī suns. Tas, kā tiks apspēlēta un nolasīta &scaron;o vārdu nozīme un kāda loma &scaron;ajā procesā ir saulei un matērijai, satur neprognozējamības elementu.

Vai varētu teikt, ka jūsu darbus kopumā raksturo konceptuāla nejau&scaron;ība?

Man &scaron;ķiet, tas ir lieliski &ndash; izdomāt jaunus jēdzienus, jo pastāvo&scaron;ie vairs nav piemēroti.

&nbsp;

Uz foto:&nbsp;Daiga Grantiņa &laquo;Saules suns&raquo;

daiga-grantina-2.jpg

Venēcijas mākslas biennāle ir viens no starptautiski nozīmīgākajiem mākslas notikumiem. Ar kādām sajūtām to gaidāt?

Ar gatavību atbrīvot, iz&scaron;ļākt kaut ko pasaulē.

Vai ir kāds mākslas darbs, kas jūs īpa&scaron;i iespaidojis?

Runājot par saules tēmu, tie ir paņēmieni, kā to attēlojis Edvards Munks.

Vai ir kāds latvie&scaron;u mūsdienu vai laikmetīgās mākslas pārstāvis, kura daiļrade jums īpa&scaron;i tuva?

Man nesen bija ļoti iedvesmojo&scaron;a saruna ar Rīgā dzimu&scaron;o un Amsterdamā dzīvojo&scaron;o mākslinieci Evitu Vasiļjevu.

«The show must go on»

Ierakstu izvēle

Fashion

Danielle Lee and Burberry: will there be a British-style divorce?

Editorials

CLOSER

Fashion

L'OFFICIEL Latvija #137 Februāris — Marts 2025

Editorials

GRACE IN VOID

Editorials

A THIN BORDER

Fashion

Burberry and London in Love: Romance, Style & Endless Intrigue

Gourmand Guide

Restorāni no Michelin ceļveža piedalīsies konkursā par labāko vīna un deserta saderību

Editorials

LOVE'S PORTRAIT