Spāņu skaistule ar arābu asinīm
Šovasar viņi devās nedēļu ilgā ceļojumā pa Andalūzijas skaistākajām pilsētām Malagu, Granadu, Kordovu, Sevilju, Rondu un Marvelju. Sarunā ar L’Officiel Baltic Karīna un Ulvis pastāstīja par ceļojumā gūtajiem iespaidiem un sniedza ieteikumus, kā septiņās dienās apskatīt Dienvidspānijas dižākos arhitektūras un vēstures pieminekļus un leģendārās viesnīcas.
«Mēs jau sen gribējām redzēt Andalūziju, kurai salīdzinājumā ar citiem Spānijas reģioniem piemīt savs neatkārtojams kolorīts, » stāsta Karīna Ābiķe. «Mūs saistīja ne tikai arhitektūra, bet arī šā reģiona iedzīvotāju raksturs – viņi ir īsts dzīvesprieka iemiesojums. Ne velti tieši Andalūzijas pilsētā Granadā, čigānu, spāņu un mauru kultūras saskares vietā, radusies kaislīgākā spāņu deja flamenko. Ceļojums nebija ilgs, taču, visu rūpīgi izplānojot un nopērkot internetā biļetes objektu apskatei, nedēļas laikā var aplūkot visus Andalūzijas šedevrus.»
«Šī Spānijas daļa saista galvenokārt ar vēsturiski nosacīto savdabīgo arhitektūru,» turpina Ulvis Ābiķis. «Andalūzija ilgu laiku atradās visdažādāko reliģiju un kultūru ietekmes sfērā – te pabijuši visi, sākot ar feniķiešiem, grieķiem un romiešiem un beidzot ar vandaļiem, čigāniem un mauriem. XII gadsimtā tas viss apvienojās īpašā mudehar stilā ar mauru, gotikas un vēlāk arī renesanses elementiem. Mauru arhitektūru šajā stilā pārstāv pakavveida arkas, velvju pārsegumi astoņstaru zvaigznes veidā, ar kokgriezumiem rotāti griesti, ornamenti un krāsainas flīzītes. Ēku telpiskās kompozīcijas centrs vienmēr bija iekšpagalms. Pievienojiet tam vēl arī grieķu un romiešu kolonnas un gotisko baznīcu akmens mežģīnes, un jūs iegūsiet kaut ko patiesi unikālu.»
«Visās pilsētās mēs apmeklējām katedrāles, un tās nudien ir vērts redzēt,» saka Karīna Ābiķe. «Malagas Iemiesošanās katedrāle tika uzcelta mošejas vietā. Līdzekļu trūkuma dēļ no paredzētajiem diviem torņiem uzbūvēja tikai vienu, tāpēc katedrāli mēdz dēvēt par La Mankita – «Dāma vienroce». Granadu pēdējo atbrīvoja no mauriem, un tās katedrāle ir viena no jaunākajām, toties to apgleznoja El Greko un Husepe de Rivera.»
«Kordovas Romas katoļu katedrālei līdz šim ir otrs nosaukums Meskita, kas tulkojumā no spāņu valodas nozīmē «mošeja»,» stāstu par katedrālēm turpina Ulvis Ābiķis. «Tāpat kā daudzās citās Andalūzijas katedrālēs, te saglabājies apelsīnu dārzs, kur musulmaņi pirms lūgsnas mazgāja rokas. Ēka ir pazīstama arī ar savām milzīgajām arkām ar vairāk nekā tūkstoš jašmas, oniksa, marmora un granīta kolonnām. Noteikti jāredz Seviljas katedrāle, lielākā gotiskā baznīca Eiropā, kas pārsteidz ne tikai ar arhitektūru, bet arī citiem dārgumiem – Muriljo, Velaskesa un Goijas gleznām, kā arī krāšņu apzeltītu svētbilžu sienu. Te ir apbedīts Kristofors Kolumbs, kaut gan daudzi vēsturnieki apstrīd ne tikai šo faktu, bet arī to, ka katedrāles krusts darināts no zelta, kuru jūrasbraucējs pārvedis no Amerikas savā pirmajā ekspedīcijā.»
«Andalūzijā ir 300 saulainu dienu un tikai 30 cm3 nokrišņu gadā, tomēr visur valda apbrīnojama tīrība, turklāt zaļumi ir pārsteidzoši koši,» stāsta Karīna Ābiķe.
«Sajūsmina brīnumainie mauru stila dārzi ar maigi urdzošu ūdeni, labirintiem, strūklakām un dažādās formās apcirptiem kokiem un krūmiem. Mauri uzskatīja, ka tā izskatās paradīzē (arābu valodā džannat), un centās radīt to uz zemes, reizēm kopjot dārzus pat pēdējās dienās pirms pilsētas krišanas.»
«Dārzi mēdz būt arī atsevišķa Andalūzijas pilsētu daļa – piemēram, Granadā tie veido veselu kompleksu – un neatņemams grezno Dienvidspānijas piļu elements,» turpina Ulvis Ābiķis. «Piemēram, alkazara pils Kordovā, kur desmit gadus līdz Granadas atbrīvošanai dzīvoja Kastīlijas Izabella un Aragonas Ferdinands, ir slavena ar savām dīķu kaskādēm un brīnišķīgajām pļavām, kur joprojām ganās arābu rikšotāji. Savukārt Seviljas alkazarā, kura augšstāva telpas vēl aizvien izmanto karaliskā ģimene, gaisā virmo rožu un apelsīnu ziedu aromāts, bet strūklaku apdarei izmantoti savdabīgi akmeņi, kas veido desmitiem miniatūru grotu.»
«Viens no mūsu ceļamērķiem bija unikālā pilsēta Ronda, kas atrodas uz divām klintīm 120 metru dziļās Taho aizas abās pusēs. Tās savieno XVIII gadsimtā celtais Puente Nuevo, kas šķiet burtiski ieaudzis klintīs un rada neaizmirstamu iespaidu,» stāsta Karīna Ābiķe. «Nokāpjot līdz aizas vidum, var apskatīt senlaicīgo irigācijas sistēmu. Pati pilsēta ir īsts brīvdabas muzejs, un mēs ļoti iesakām iekļaut to savā ceļojuma maršrutā.»
«Ceļojumos cenšamies izvēlēties leģendāras viesnīcas, kas atrodas ēkās ar savu vēsturi un īpašu dizainu,» saka Karīna Ābiķe. «Tas papildina iespaidus par valsti un padara neaizmirstamu atpūtas gaisotni.»
GRAN HOTEL MIRAMAR RESORT & SPA
Pieczvaigžņu viesnīca Malagā ar skatu uz jūru atrodas XX gs. sākumā celtā ēkā, kas ir lielisks Andalūzijas eklektikas paraugs: fasāde ar kolonnām, iekšējais pagalms ar Senajai Romai un Kartāgai raksturīgu arkādi, stikla jumtu un krāšņām lustrām. Acis priecē arī mauru stila kokgriezumi hallēs, numuru interjers stilizētā Austrumu stilā un atpūtas zona uz jumta ar krēsliem musulmaņu pusmēness formā.
HOTEL ALFONSO XIII
Luxury Collection Hotel tīkla pieczvaigžņu viesnīca Seviljā ir īsts šedevrs, tapusi 1929. gadā pēc pazīstamā arhitekta Hosē Espjau i Munjosa projekta. Atklāšanas dienā viesnīcā tika nosvinētas Spānijas karaļa Alfonso XIII māsas Izabellas Burbonas un poļu grāfa Jana Kantija Zamoiska kāzas. Raugoties uz senlaicīgajiem liftiem, greznajām kāpnēm un bagātīgo sienu un griestu dekoru, rodas sajūta kā muzejā.
www.hotel-alfonsoxiii-seville.com
Teksts KARINA EVANS
Fоtо: KARĪNA ĀBIĶE, ULVIS ĀBIĶIS
