&laquo;Jums ir dotības,&raquo; reiz Sergejam Nikolajevičam teica aktrise Renata Ļitvinova, ar to domājot īpa&scaron;o enerģiju, kas piemīt dažiem, bet nebūt ne visiem aktieriem. Nikolajevičs sapņoja kļūt par aktieri, bet kļuva par teātra zinātnieku, lielisku žurnālistu un redaktoru, saglabājot dotības ikvienā darbības jomā. Žurnālā Sovetskij teatr, par kura galveno redaktoru kļuva 23 gadu vecumā. Pirmajā krievu glancētajā izdevumā Domovoi. Elle, Madame Figaro un Citizen K krievu versijā. Leģendārajā žurnālā Snob, kur vēl pavisam nesen bija galvenais redaktors. Savās grāmatās un kultūras projektos.

Nu jau vairāk nekā pirms gada, pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, Nikolajevičs saprata, ka nespēj palikt agresorvalstī, un pārcēlās uz Latviju. Te viņ&scaron; turpina darīt to, ko darījis vienmēr,&nbsp;&ndash; vērot skaistumu un dalīties ar pieredzi.

Sociālajos tīklos redzēju jūsu vecāku fotogrāfijas&nbsp;&ndash; abi ir ļoti skaisti, un jūs ļoti silti par viņiem izsakāties. Kas ir galvenais, ko viņi jums iemācīju&scaron;i?
Tētis nomira agri&nbsp;&ndash; 39&nbsp;gadu vecumā, bet mamma nodzīvoja ilgi, tā ka man vēl pusmūžā bija tā laime būt dēlam.
Reiz intervēju Katrīnu Denēvu. Parasti tas ir grūti, jo viņa veido ļoti striktu aizsardzības līniju. Bet, kad sākām runāt par viņas māti, kurai tolaik bija 103&nbsp;gаdi, viņā pēk&scaron;ņi pamodās kaut kas bērni&scaron;ķīgi meitenīgs, un aktrise teica, ka tā ir liela laime&nbsp;&ndash; viņas vecumā vēl būt meitai (Denēvai tolaik bija gandrīz 70&nbsp;gadu). Man arī bija &scaron;āda privilēģija.
Ko man iemācīja vecāki? Skaistumu nevar iemācīt, bet var iemācīt to vērtēt: cilvēkos, dabā, apkārtējā vidē. To vajag mācēt saskatīt. Domāju, vecāki manī jau bērnībā ievēroja tieksmi uz skaisto un visādi to kultivēja.
Ja man ir dots kāds talants, tad tā ir spēja izjust skaisto, saskatīt to un izbaudīt. To man devu&scaron;i vecāki, un esmu viņiem ļoti pateicīgs.
Kā nokļuvāt teātra zinātnieku fakultātē?
Tāpat kā daudzi 70.&nbsp;gados, gribēju kļūt par aktieri. Manī bija vēlme tēlot, tā saglabājusies joprojām. Bellai Ahmaduļinai ir lieliski vārdi: &laquo;Cilvēka aicinājums ir būt cita teātrim.&raquo; Cilvēks nedrīkst kā piepe kleknēt stūrī, viņam jābūt rosino&scaron;am, interesantam, iedvesmojo&scaron;am. &Scaron;ī spēja nepiemīt visiem aktieriem, to speciāli māca teātra skolās. Varbūt man nepiemita īpa&scaron;s talants, taču bija &scaron;is rosino&scaron;ais spēks, enerģija.
Stājoties aktieros, tiku līdz kaut kādai atlases kārtai, bet pēdīgi man pateica: &laquo;Aktiermākslai jūs esat pārāk inteliģents, jums būtu piemērotāka teātra zinātne.&raquo; Man patie&scaron;ām bija &scaron;is zīmogs&nbsp;&ndash; inteliģents puisis no Kutuzova prospekta, un aktierim tas nav labākais kompliments. Aktierim nav jānododas refleksijai, viņam jāprot iedzīvoties apstākļos, situācijā. Kultūra un intelektuālas, grāmatās gūtas zinā&scaron;anas reizēm ir gluži liekas un traucē.

Vai atceraties savu pirmo saskarsmi ar glancētajiem izdevumiem?&nbsp;
Atceros brīdi, kad sapratu&nbsp;&ndash; žurnālam var piemist teju maģisks spēks, kaut gan tas nebija glancētais izdevums. Mamma pasniedza krievu valodu Kubas vēstniecībā un 1963.&nbsp;gada novembrī atnesa no turienes kaudzīti Life un vēl vienu amerikāņu žurnālu, kurā bija Džona Kenedija slepkavības brīdī uzņemtas fotogrāfijas un kadri no Abrahama Zaprudera slavenā 26&nbsp;sekunžu kinomateriāla.
Tā es piecu gadu vecumā pirmo reizi redzēju nāvi un iespējas pasniegt to lasītājam. Tu &scaron;ķirsti žurnālu un burtiski jūti, kā tevī ietriecas lodes. Atceros Džekiju rozā kostīmā ar pieskaņotu cepurīti galvā, &scaron;īs fotogrāfijas izstaroto enerģiju.
Mācoties Valsts Teātra mākslas institūtā, gāju uz teātra bibliotēku, kur bija ārzemju glancēto žurnālu kolekcija. Atceros brīni&scaron;ķīgos, biezos L&rsquo;Officiel numurus un Vogue, īpa&scaron;i autornumurus, kurus tolaik veidoja dažādas slavenības. Man pa&scaron;am ir žurnāla numurs, kuru kā viesredaktors veidojis Franko Dzefirelli.

&laquo;Ticu talantīgiem, ar modi apsēstiem cilvēkiem, kas nedomā tikai par biznesa modeļiem. Naudas modes industrijā kļūst mazāk, tāpēc liekie cilvēki pamazām atsijājas un paliek tikai fanātiķi un dzejnieki.&raquo;

Vispirms pandēmija, pēc tam kar&scaron; Ukrainā&hellip; Vai &scaron;ādā situācijā vēl ir vajadzīgi glancētie izdevumi?
Protams, kar&scaron; Ukrainā ir pa&scaron;os pamatos mainījis mūsu dzīvi, un darboties &scaron;ajā jomā Krievijā &scaron;ķiet kaut kā nepiedienīgi. Dro&scaron;i vien tāpēc kā vieni no pirmajiem tur darbību pārtrauca visi glamūrie Rietumu izdevumi.
Runājot par luksusa industriju kopumā, tās nopietnākais pārbaudījums ir internets. Luksuss ir tas, par ko reizēm vari tikai sapņot, tomēr vari tam pieskarties, jo tas ir tepat, guļ vitrīnā tev acu priek&scaron;ā. Un zemapziņas līmenī arī žurnāls raisa &scaron;o taktilo sajūtu, jo turi to rokās. Bet, ja tā nav, ja mirāža rodas un tūlīt pagaist, kā tas ir internetā, zūd luksusa jēga.
Tagad glancēto izdevumu jomā mainās kritēriji, standarti un viss pārējais. Vai saglabāsies to būtība? Beigu beigās viss atkarīgs no cilvēku talanta. Žurnāli paliks, ja atradīsies talantīgi redaktori, kas spēs atteikties no pastāvo&scaron;ajiem kanoniem un pacelties spārnos, kā Diāna Vrīlenda, Franka Socāni un Karina Roitfelda.
Ticu talantīgiem, ar modi apsēstiem cilvēkiem, kas nedomā tikai par biznesa modeļiem un peļņu. Modes industrijā naudas kļūst mazāk, un liekie cilvēki pamazām atsijājas, paliek tikai fanātiķi un dzejnieki. Un es ticu: kamēr būs &scaron;ādi cilvēki, saglabāsies gan mode, gan glancētie izdevumi.
Tātad jums ir optimistisks skatījums uz glancēto izdevumu likteni?
Jā. Diezgan ilgi esmu darbojies &scaron;ajā industrijā un, manuprāt, diezgan labi saprotu sievietes, bet glancētie žurnāli ir orientēti galvenokārt uz sievietēm, jo viņām vajadzīgs kāds mierinājums, iedvesma, iespēja aiziet citā realitātē.
Tas nepiecie&scaron;ams arī vīrie&scaron;iem, bet viņi dara to citādi. Turpretī sieviete mīl ar acīm, un divas stundas, kuras viņa pavada salonā vai mājās, &scaron;ķirstot glancētu žurnālu, ļauj pilnībā atslēgties no ikdienas. Kvalitatīvi tas ir pavisam kas cits nekā bakstīt iPad.
Sievietei vajadzīga &scaron;ī izrāde, kurā viņa ir galvenā skatītāja, bet varbūt pat dalībniece&nbsp;&ndash; tas atkarīgs no redaktora talanta. Tā ir glancētajiem izdevumiem neatņemama funkcija.

Esat ticies ar daudzām modes pasaules personībām. Kuras no tām atstāju&scaron;as visspilgtāko iespaidu?
Protams, Karls Lāgerfelds, pilnīgi fantastiska personība. Man ar viņu bija īsa, bet ļoti interesanta saruna. Arī Džordžo Armāni, kas sniedza ļoti interesantu interviju.
Īsa, bet neaizmirstama tik&scaron;anās bija ar Īvu Senlorānu. Kopā skatījāmies &laquo;Kamēliju dāmu&raquo;, kur tēloja Izabella Adžāni. Gadījās tā, ka viņ&scaron; sēdēja blakus, un es pat uzreiz nesapratu, ka tas ir Senlorāns&nbsp;&ndash; vienmēr biju iztēlojies viņu kā slaidu vīrieti, bet blakussēdētājs bija korpulents cilvēks ar aizdusu.
Starpbrīdī uzsākām sarunu, lai gan no manas puses tas bija pilnīgs neprāts. Joprojām atceros Senlorāna negaidītās reakcijas, formulējumus, gatavību iesaistīties sarunā, lai gan tas nav viņa pienākums. Atceros, kā viņ&scaron; stāstīja par Mariju Kallasu. Kad pēc desmit gadiem biju Parīzē uz Senlorāna bērēm, skanēja Casta Diva Kallasas izpildījumā.
Kas jūs patlaban interesē modē?
Protams, Demna Gvasalija ar savu negaidīto gopņiku ielas modes un satrieco&scaron;as, Balenciaga arhīvos aizgūtas izsmalcinātības apvienojumu. Demna ir unikāls talants, viņam reti kāds spēj līdzināties.
Manuprāt, mode ir vīrie&scaron;u nodarbo&scaron;anās, tā sniedz viņiem iespēju radīt un izdomāt sievieti. Nevienam nav noslēpums, ka vairākums vīrie&scaron;u kārtas dizaineru ir geji, un mani vienmēr interesējis, kāpēc tie&scaron;i viņi ir sievie&scaron;u modes centrā un diktē spēles noteikumus.
Vienubrīd sapratu, ka tā viņi izdomā sevi, proti, to sievieti, kurai gribētu līdzināties. Tas ienes augstajā modē gan teātri un artistiskumu, gan noteiktu spēles elementu un neprāta noti, kas arī padara modi tik satrauco&scaron;u un intriģējo&scaron;u.

Esat laidis klajā grāmatu &laquo;Teātra cilvēki&raquo;, un zinu, ka plānojat sarakstīt arī grāmatu &laquo;Modes cilvēki&raquo;&hellip;
Jā, es gribu to sarakstīt, jo jūtu, ka &scaron;ī Atlantīda manā acu priek&scaron;ā grimst tum&scaron;os ūdeņos, turklāt man gribas komunicēt ar talantīgiem un interesantiem modes pasaules cilvēkiem un apkopot vienā izdevumā saisto&scaron;us biogrāfiskus stāstus.
Tagad viens pēc otra ir aizgāju&scaron;i gan Slava Zaicevs, gan Valentīns Juda&scaron;kins&nbsp;&ndash; gluži kā vēstnieki, kurus atsauc no nedraudzīgas valsts. Gribu pastāstīt arī par viņiem&nbsp;&ndash; kā nekā Zaicevu pazinu kop&scaron; 1976.&nbsp;gada.
Kāds, jūsuprāt, ir Zaiceva un Juda&scaron;kina galvenais ieguldījums Krievijas modē?
Tā ir pla&scaron;a tēma atsevi&scaron;ķai sarunai, bet, īsi izsakoties, Slava bija viens no tiem ģēnijiem, fanātiķiem un neprā&scaron;iem, kuri rada modi. Iedomājieties 50.&nbsp;gadu vidu, Maskavas Tekstilrūpniecības institūtu, puisi no Ivanovas, vienīgo visā grupā. Viņ&scaron; neko nezināja par modes tendencēm un, balstoties tikai uz pa&scaron;a priek&scaron;statiem, izdomāja veselu pasauli, savu modes kosmosu. Laimīgā kārtā tas sakrita ar tā saukto atkusni un Gagarina lidojumu, jaunām filmām un poēziju.
Viņ&scaron; man stāstīja, cik daudz pazemojumu un sarūgtinājumu pieredzēja &scaron;ajā ceļā, kā viņu padzina no darba un uzlika sodus par to, ka atļāvies pārkāpt valsts standartu robežas. Tā bija nepārtraukta cīņa, tomēr Slava pamanījās saglabāt optimismu, allaž būt iemīlējies dzīvē.
Viņ&scaron; bija svētku cilvēks, un to nevar notēlot, ar to jāpiedzimst un jādzīvo. Kad iepazināmies, Slava nesen bija cietis avārijā, viņam bija sadragāta kāja, un ārsti pateica, ka to nevar glābt. Viņ&scaron; jau bija izdomājis sev atbilsto&scaron;u tēlu&nbsp;&ndash; cilvēks ar spieķi, tum&scaron;ām brillēm un katliņu galvā. Bet ar Dieva palīdzību kāju tomēr salika kopā, un viņ&scaron; atkopās, tiesa, cie&scaron;ot briesmīgas sāpes. Īsāk sakot&nbsp;&ndash; Slava bija īsts stoiķis un tie&scaron;i tāpēc daudz ko panāca.
Juda&scaron;kinam ir pilnīgi cits stāsts, viņ&scaron; ir jaunas formācijas cilvēks ar spēcīgu aizmuguri, nopietnu kapitālu, kas ļāva piedalīties augstās modes nedēļās un atvērt salonu Kutuzova prospektā.
Vaļa bija izsmalcināts cilvēks, gudrs stratēģis. Apģērba dizainera profesijā liela nozīme ir saiknei ar &scaron;ovbiznesu un ietekmīgiem cilvēkiem, un Juda&scaron;kins lieliski prata veidot un uzturēt &scaron;īs attiecības. Viņam bija talants kļūt nepiecie&scaron;amam gan Pugačovai, gan citiem pazīstamiem cilvēkiem.
Un, protams, viņ&scaron; izmēģināja jaunus audumus, veda no ārzemēm furnitūru, pavēra jaunas, Krievijas modē vēl nebiju&scaron;as iespējas. Juda&scaron;kins arī bija novators, bet pilnīgi citā aspektā&nbsp;&ndash; viņ&scaron; nepārsteidza ar īpa&scaron;u talantu, tomēr bija ļoti meistarīgs dizainers.

Cik saprotu, jums ar Latviju un Jūrmalu ir sens romāns. Ar ko tas sākās?
Ar Romāna Viktjuka teātra viesizrādēm, kuras 1993.&nbsp;gadā Rīgā organizēja mecenāts Boriss Teterevs, lai viņ&scaron; dus Dieva mierā! Noskatījies Maskavā izrādi &laquo;Kalpones&raquo;, viņ&scaron; nolēma sagādāt Rīgai tādu dāvanu.
Tolaik strādāju ar Romānu, biju atbildīgs par PR un daudziem citiem jautājumiem, kas saistīti ar aktieriem un viesizrādēm. Kad atbraucām uz Rīgu, Viktjuks ierosināja: &laquo;Laižam uz Jūrmalu!&raquo;
Bija mirdzo&scaron;a, saulaina marta diena, un mūs piepe&scaron;i pārņēma tāda laimes izjūta!... Tas bija kā gaismas, prieka uzplaiksnījums. Man te ļoti iepatikās. Pēc tam ar sievu vairākas reizes bijām Jūrmalā, un braukt uz &scaron;ejieni bija ļoti patīkami, lai gan tas nav īstais vārds&hellip; &Scaron;ķita, ka te mīt daļiņa dvēseles. Kad parādījās nauda, nolēmām nopirkt te māju.
Viens no jūsu pirmajiem projektiem Latvijā vēl pirms pārcel&scaron;anās bija pasākums &laquo;Spīķeros&raquo;, kurā Čulpana Hamatova lasīja Aspazijas un Cvetajevas dzeju un spēlēja Gidons Krēmers&hellip;
Jā, viss sākās ar to, ka pazīstamā tulkotāja Olga Pētersone uzdāvināja man Aspazijas dzejas izlasi krievu valodā. Tie bija brīni&scaron;ķīgi dzejoļi. Nosūtīju tos Čulpanai, un arī viņa bija sajūsmā, atklājusi sev &scaron;o dzejnieci. Radās ideja sarīkot vakaru, un man ie&scaron;āvās prātā doma pievienot Cvetajevas dzeju, kas ir ļoti tuva Aspazijas daiļradei gan pēc atskaņām, gan dzīves laika.
Vēlāk sapratām, ka noteikti vajadzīga mūzika, un Gidons Krēmers, kuru pazinu, piedāvāja atskaņot krievu un latvie&scaron;u komponistu skaņdarbus.
Tas bija brīni&scaron;ķīgs vakars. Vienmēr esmu domājis, ka krievu un latvie&scaron;u savrupība Latvijā ir mākslīga, moko&scaron;a, nepareiza, ka jābūt kaut kādiem saskarsmes punktiem, tiltiem, lai gan tos ir diezgan grūti būvēt. Bet tovakar viss izdevās.
Kādos projektos piedalīsieties tuvākajā laikā?
&Scaron;ogad tiks atzīmēta Marijas Kallasas simt gadu jubileja, un septembrī Rīgā paredzēts demonstrēt dokumentālo filmu Maria by Callas. Uzņēmis &scaron;o satrieco&scaron;o filmu un izdevis par viņu divas grāmatas, režisors Тоms Volfs burtiski atklāja Kallasu no jauna. Mēs strādājām kopā, es gatavoju izdo&scaron;anai dziedātājas vēstuļu krievu versiju, kas nāca klajā 2020.&nbsp;gadā, bet tagad grasos sarakstīt savdabīgu priek&scaron;vārdu filmai.
Rīga ir nozīmīgs kultūras centrs, daudzu stāstu un likteņu saskarsmes punkts, un &scaron;eit ir publika, kura par tiem interesējas.
Vēl &scaron;ogad gribētu sarakstīt grāmatu, veltītu manai saskarsmei ar cilvēkiem, kuri pēdējā pusotra gada laikā saistībā ar karu Ukrainā biju&scaron;i spiesti iz&scaron;ķirties&nbsp;&ndash; jauna dzīve vai vecās gruve&scaron;i. Tie ir Čulpana Hamatova, režisori Kirils Serebreņņikovs, Dmitrijs Krimovs, Maksims Didenko un daudzi citi. Katram no viņiem ir satrieco&scaron;a izdzīvo&scaron;anas pieredze, kas, manuprāt, var būt noderīga.
Grāmata iznāks krievu valodā, taču var gadīties, ka tulkosim to latviski, jo daudzi stāsti ir saistīti ar Latviju un tās reālijām. Grāmatā būs iekļautas arī manas sarunas ar Alvi Hermani, mākslinieku, mākslas vēsturnieku un biju&scaron;o Rundāles pils direktoru Imantu Lancmani un vēl citiem Latvijā pazīstamiem cilvēkiem.

&laquo;Dažkārt domāju&nbsp;&ndash; tas, ka mēs ar Ņinu esam nonāku&scaron;i Jūrmalā, Baltijas jūras krastā, ir nevis piespiedu lēmums vai emigrācija, bet liktenis. Visvairāk man gribētos staigāt gar jūru bez pa&scaron;reizējās rūgtuma izjūtas un bažām par to, kas notiek dzimtenē.&raquo;

Īsāk sakot &ndash; kā jūtaties Latvijā? Vai tā ir emigrācija?
Emigrācija ir ļoti spēcīgs vārds, lai gan pamazām nāksies pie tā pierast. Protams, jūtos &scaron;eit kā viesis, un esmu ļoti pateicīgs Latvijai, ka tā mūs ar Ņinu uzņēma un vismaz pagaidām mums ir uzturē&scaron;anās atļauja. Apzinos, ka esmu ieradies no karojo&scaron;as agresorvalsts, un tas, ka mūs &scaron;eit piecie&scaron;, ir savdabīgs avanss, kuru iespēju robežās cen&scaron;os atstrādāt.

Kādu jūs gribētu redzēt savu dzīvi pēc desmit gadiem?
Pēc desmit gadiem man būs septiņdesmit pieci, un &scaron;ādā vecumā nevar zināt, kas ar tevi būs pēc mēne&scaron;a. Bet, ja Dievs ļautu vēl padzīvot, lūgtu atstāt man veselo saprātu, interesi par dzīvi un to skaistuma instinktu, kas vienmēr nekļūdīgi mani vadījis un atvedis tur, kur esmu tagad. Dažkārt domāju&nbsp;&ndash; tas, ka mēs ar Ņinu esam nonāku&scaron;i Jūrmalā, Baltijas jūras krastā, ir nevis piespiedu lēmums vai emigrācija, bet liktenis. Visvairāk man gribētos staigāt gar jūru bez pa&scaron;reizējās rūgtuma izjūtas un bažām par to, kas notiek dzimtenē, neatskatoties un netirdot sevi ar sirdsapziņas pārmetumiem un tuk&scaron;ām cerībām. Bet, kā zinām, viļņi noskalo visas pēdas.

Teksts Karina Evansa Fоtо Māris Morkāns

Skaistuma liecinieks

Ierakstu izvēle

Editorials

METALLIC CONFIDENCE

Lifestyle

Urban Poetry: Vera Karuchenko Redefines City Chic

Editorials

SHINE LIKE DIAMONDS

L'Hommes

Eddie Redmayne: “Acting is like trying to catch a butterfly”

Editorials

MEN´S ROOM

Editorials

MUSE

Interior & Design

CHANEL is a celebration all over the world

Editorials

«L'enfant Terrible»