Alena Doļeckaja, bez kuras ne mode, ne modes žurnālistika Krievijā nav iedomājama. Dažus gadus atpakaļ viņu atlaida no Vogue Russia galvenās redaktores amata. Alena žurnālu vadīja trīspadsmit gadus. 

Oficiālā versija ir tāda, ka Alena no galvenās redaktores amata aizgāja pati - it kā nogurusi un gribot rakstīt grāmatu. Grāmatu gan viņa patiesi arī uzrakstīja, bet atpūtu gan viņai nevajadzēja, jo tūlīt pēc aizie&scaron;anas no Vogue viņa sāka strādāt žurnālā Interview. To, ka Alenai vajadzētu Krievijā izveidot Interview, uzstāja Naomi Kempbela, kuras zvans, pēc ziņām par Vogue galvenās redaktores atlai&scaron;anu, bija tre&scaron;ais no lēruma cilvēku, kas ar viņu sazinājās uzzinot jaunumus. Visi cilvēki, kas pazīst Alenu viennozīmīgi uzsvēra, ka viņai noteikti jāturpina strādāt &scaron;ajā nozarē. Un viņi nekļūdījās.

&Scaron;oziem tika izdota grāmata: &quot;Ne dzīve, bet pasaka&quot; - tie ir Alenas memuāri, kas tūlīt pat tika izķerti no veikalu plauktiem un pilnībā izpārdoti. Memuāros figurē - Jurijs Ņikūļins, Ņikita Mihailkovs, Karls Lāgerfelds, Alla Pugačova, vēl arī &scaron;oferi, iepriek&scaron;ējie vīri, mīļākie un, protams, arī suņi - saprotiet pa&scaron;i, grāmata pla&scaron;am lasītāju lokam. Grāmatā atrradās arī vieta garākam stāstam par atlai&scaron;anu no Vogue. Tagad ir pienācis patiesības mirklis - L&#39;Officiel un tā galvenā redaktore Ksenija Sobčaka, intervijā ar Vogue biju&scaron;o galveno redaktori Alenu Doļeckuju.

Alena, es biju mazliet apslimusi un guļot mājās, pavadīju lielisku laiku ar Tavu grāmatu, pat vietām apraudājos. Kādēļ izlēmi tie&scaron;i tagad to visu uzrakstīt?

Tādēļ, ka parādījās laiks. Lieta tāda, ka starp Vogue un Interview pavisam nepaspēju atpūsties. Grāmatas rakstī&scaron;anai atlika tikai brīvdienas. Mana grāmata negaidīti izvērtās par bestselleru. Pat mūsu draudzene Belonika reiz teica: &quot;Yes! Tā var veikties tikai diletantiem!&quot; - protams, tas ar ironijas pieskaņu. Autogrāfu sesijās cilvēki gan man jautāja, kad Jūs beidzot uzrakstīsiet par vecākiem, par bērnību?&quot;

&nbsp;

Vai Tev neliekas, ka pazaudējot Vogue Tu netiki galā ar laika faktoru, kā bieži ir teicis Tavs tēvs? 

Es par sevi neko tādu nekad neesmu dzirdējusi runājam.

1516968389974464-1.jpg

Nopietni? Vai Tev nav sajūtas, ka lielu daļu savas pieredzes tā arī neesi kapitalizējusi vēsturē, kas būtu pat spožaka par iepriek&scaron;ējo.

Man pavisam tā neliekas. Zini, pēc Vogue man parādījās neatkārtojama brīvības sajūta un iespēja darīt tie&scaron;i to, ko es pati vēlos. Es pirms tam strādāju diezgan stingrā režīmā un formātā, ko daudzi nemaz nezina.

Tu grāmatā mazliet par to ieminējies. 

Mazliet, pavisam mazliet... Iespējams nākamais romāns par &scaron;o tēmu vēl ir priek&scaron;ā.

Man jau liekas, ka Alenas Deļeckajas zīmols ir kas vairāk. Es nebrīnī&scaron;os ja tālāk sekos supermoderns TV kanāls par modi vai Tava personīgā apģērbu līnija?&nbsp; 

Es nemīlu darīt to, kas mani garlaiko. Un pie tam: es tomēr esmu kluss cilvēks. Tās lietas par kurām Tu runā, tas nav mans. Man nav intereses, kaut ko uztaisīt tikai taisī&scaron;anas pēc. TV kanāls par modi nevienam nav vajadzīgs un dizaineris mums ir katrs otrais. Es gribu izveidot ko tādu, kas kādam ir vajadzīgs. Es esmu par profesionālismu. Ir nepiecie&scaron;ams laiks, lai izvēlētos pareizo jomu - tādēļ tas&nbsp; nenotiek tik ātri kā iespējams apkārtējie no manis sagaida.&nbsp;

Sanāk, ka esi savu dzīvi veltījusi sve&scaron;am zīmolam un Tev pēk&scaron;ņi vienā dienā pasaka: &quot;Paldies, Tu mums vairs neesi vajadzīga!&quot; No tāda cilvēka kā Tu, es sagaidīju kādu jaunu karjeru, kaut ko Elenas Sotnikovas stilā. Tā lai ir ar vērienu.&nbsp; 

Es biju tik ļoti pārgurusi no visas social life, ka veidot savu impēriju &scaron;ajā jomā nebija manos plānos.

Tu pēc baumām bijai &quot;īsta maita&quot;, kad strādāji žurnālā Vogue. Vai tagad kaut kas ir mainījies? 

Tad, kad vairs nestrādā, Tu paliec maigāks, mierīgāks. &quot;Īstā maita&quot; gāja uz darbu desmitos no rīta un atgriezās mājās ap pusnakti, varēja ierasties arī pusdivos un mierīgi doties tālāk lai strādātu. Pa&scaron;laik es gūstu milzīgu baudu no tā, ka varu arī pateikt &quot;nē&quot;. &quot;Vai Jūs gribētu?&quot; - &quot;Nē, paldies&quot;. - &quot;Bet varbūt tomēr?&quot; - &quot;Paldies, nē&quot;. Tāda sajūta it kā maņas būtu uzlaboju&scaron;ās, sāc sevi sadzirdēt labāk, saprast labāk kā iepriek&scaron;. Un tas ir neaprakstāms kaifs.

1516968635888576-3.jpg

Alenai mugurā: krekls, Louis Vuitton; žakete un bikses, Boss; kurpes, Dior; 
auskari un gredzeni &mdash; autores īpa&scaron;ums

Pati iespaidīgākā grāmatas nodaļa ir par Karīnu Dobrotovskuju, kuru mans &scaron;ef-redaktors Eduards Dorožkins neatlaidīgi sauc par &quot;ļaunu karjeristi&quot;. &Scaron;ajā nodaļā jūtams Tavs aizvainojums pret viņu - ļoti atklāts un kails, es pat teiktu. &Scaron;āds stāsts dro&scaron;i vien ne tikai ar Tevi ir noticis, bet varu iedomāties - ar daudziem, kas strādā lielās korporācijās.

Ir vajadzīgs darbiniekus mainīt, tas ir normāls uzņēmuma attīstības pamatprincips. Problēma ir citur: kad esi kādā konkrētā līmenī, Tevī rodas gaidas pret to, lai būt profesionāla cieņa pret Tevi. Pasvītroju - profesionāla! Un mans skatījums nesakrita ar to, kāds tas bija Karīnai. Ja runa ietu par profesionālu lēmumu, tad mūsu &scaron;ķir&scaron;anās varēja būt pavisam savādāka. Nu, jebkurā gadījumā pateiktu &quot;paldies&quot;.&nbsp;

Bet vai Tu saproti, kāpēc jūs &scaron;ķīrāties ne uz tās labākās nots? 

Par to visu es esmu uzrakstījusi grāmatā.

Es zinu Tavu raksturu: Tu vari būt augstprātīga, vari arī kādu aizvainot - jebkurā gadījumā Tev ir tādas rakstura iezīmes, kas piemīt īstam līderim. 

Jā, nudien man ir &scaron;ādas īpa&scaron;ības. Visu daru ļoti ātri, ja mani kas aizrauj - lidoju. Varēju arī kaut ko nepamanīt. Daļēji, kad Karīna jau kļuvusi par redakcijas direktori, mums sākās nebeidzama sarakste, par to, ka tas nav tā un tas nav tā. Un es kaut kādā mirklī vienkār&scaron;i sapratu, ka esmu pārvērtusies par birokrātu, kur&scaron; sēž un tikai atbild uz viņas vēstulēm. Un es pateicu: &quot;Klausies, Karīna, aiziesim, apsēdīsimies, atvērsim žurnālu un apskatīsimies uz konkrētām lietām, jo bezgalīga sarakste ir bezjēdzīga un laikietilpīga&quot;.

Visi zināja, ka jūs viena otru ienīstat... 

Kāds naids? Mēs vienkār&scaron;i bijām viena otras kabinetā pārāk bieži. Dienā, kad mani atlaida es gāju pie Karīnas ar milzīgu jaunā modes redaktora portfolio.

Tas, protams, ir saprotams, bet jums jau bija sliktas attiecības, tās nesabojājās tie&scaron;i atlai&scaron;anas dienā. 

Nu, klausies, Tev tagad ir arguments, ka visi apkārt zināja un Tu, Doļeckaja nezināji. Jā, es nezināju. Man personīgās attiecības darbā neuztrauc tik ļoti kā Tu domā. &quot;Jūs ienīdāt viena otru&quot; - no kurienes tāds murgs. Kāds naids? Man pat tādas sajūtas nekad nav biju&scaron;as. Tādas man nav saprotamas.

Alena, Tu taču esi gudra sieviete: Karīna bija Tava priek&scaron;niece, tajā mirklī viņa vēl nesēdēja modes &scaron;ovu pirmajās rindās. Ja Tu viņu būtu uzaicinājusi kaut pāris reizes uz front row Chanel modes skatē, uzdāvinātu viņai kādus skaistus auskarus, ar kuriem Tevi bieži apdāvināja, dro&scaron;i vien jūsu attiecības būtu varēju&scaron;as ievirzīties citā gultnē un gala rezultāts nebūtu tāds.

Lūdzu nesatraucies, es viņai ne vienu vien dāvanu esmu pasniegusi. Bet tad, kad viņa kļuva par priek&scaron;nieci... Ksenija, saproti, man liekas, tad kad padotais nes dāvanas &scaron;efam, viņ&scaron; viņam lien d...., bet es &scaron;ādos jautājumos neesmu speciāliste.

lo_Doletskaya_bs1711ciel_2__01.jpg

lo_Doletskaya_bs1711ciel_2__02.jpg

Alenai mugurā: kombinzons, Miu Miu; trencis, Litkovskaya; sābo, Louis Vuitton; auskari, kaklarota un gredzeni &mdash;&nbsp; viss autores īpa&scaron;ums

&nbsp;

Vai Tev neliekas gadījumā, ka tas stāsts par Karīnas un viņas vīra izmētātajām mantām un nesakārtoto isatabu Tavā vasarnīcā, nebija kā sitiens zem jostas vietas? 

Es nesapratu. Agata Kristi teikusi, ka viņa skatās uz pagātni, tagadni, vai nākotni, runā par faktiem - lūk arī man uzrakstījās. Kas te ir ne tā?

Vai Tev nelikās, ka tie ir sīkumi? 

Kādēļ sīkumi? Es sapratu, ka uzrakstīt grāmatu par visu ko, bet neuzrakstīt par to, kas man uz sirds palicis - es tā nevaru. Pie tam, es taču rakstu arī par to, ka Karīna ir patiesi talantīgs cilvēks. Kā arī ļoti uzskatāmi uzskicēju kompozīciju: tajā momentā, kad viņai vajadzēja, tad mani pameta zem riteņiem.

Bet kādēļ viņai vajadzēja Tevi pamest zem riteņiem? 

&Scaron;ādus jautājumus dārgā Tev jāuzdod Karīnai. Atmiņa ir pārsteidzo&scaron;a lieta - uzpeld tādas lietas par kurām pati brīnies un nesparoti no kurienes un kāpēc. Neticēsi, pietiekami daudz es esmu aizmirsuis! Man jautā: un kāpēc par to neuzrakstīji vai par to? Tu saki &quot;sāpīgi&quot;? Jā. A, man zini vai, cik sāpīgi bija!

Vai Tu ar viņu būtu gatava tagad parunāt? 

Bet priek&scaron; kam? Man ir tik daudz jauku citu tik&scaron;anos. Mēs ar Tevi pat &scaron;o plānojām deviņus mēne&scaron;us. Gandrīz vai kā grūtniecība.

1516968970883661-2.jpg

Alenai mugurā: kleita, Louis Vuitton; auskari, aproce un gredzeni &mdash; autores īpa&scaron;ums

&nbsp;

Kad Alla Barisovna Pugačova izlasīs par to, kā jūs viena otru &ldquo;pasūtījāt divas mājas tālāk&rdquo;, vai viņa nebūs satriekta?

Domāju, ka tas viņu ārkārtīgi sasmīdinās. Es reiz redzēju kā viņa pēc mūsu fotosesijas pārģērbās. &ldquo;Nu, labi Doļeckaja, klausies, un &scaron;o sūdu, ko Tu man uzvilki, domā, ka man liekas, ka man tas piestāv?&rdquo; Es saku: &ldquo;Tas Jums izskatās ideāli! Vai gribat es Jums to dabū&scaron;u?&rdquo; Vēlāk es to visu sapakoju un aizsūtīju kā dāvanu, un kā tagad vēl atceros, Alal Barisovna man meta ar toaletes rulli, kad viņai to pateicu. Gan tad, gan arī jau pēc tam, kad kļuvām tuvākas, lai cik tas neliktos dīvaini, viņa ir viens no maniem skolotājiem. Tādā ļoti labā nozīmē. Viņa patiesi ir neticami gudra un fenomenāli sievi&scaron;ķīga. Tā ir tāda sievi&scaron;ķība, kādu pēdējā laikā reti nākas redzēt. Domāju, ka sliktākajā gadījumā, izlasot manis rasktīto, viņa pateiks: &ldquo;Lūk, kuce! Zināju: Doļeckaja ir kuce&rdquo;. Tas būs maksimums.

&quot;Trīs gadus atpakaļ es smietos kā kutināta, ja jūs man pateiktu, ka Ksenija Sobčaka kļūs par prezidenta kandidāti&quot;.

Kas Tavā vecumā ir vissarežģītākais? Perfekti izskatīties, būt izcilā formā? Jo vispār jau pēc Krievijas likumdo&scaron;anas Tev jau būtu jāiet pensijā?

Kā filozofijas doktorei un angļu filoloģijas katedras docentei man pienākas 18 tūksto&scaron;i rubļu. Fantastiski, ja? Nē, liels paldies jums.

Varbūt ir kādi cilvēki, kuriem Tu vēlētos atvainoties, tai skaitā Karlam Lāgerfeldam? Par attiecībām ar viņu mēs arī uzzinājām no Tavas grāmatas.

Es paļaujos uz to, ka ja &scaron;ādi cilvēki arī atrastos, viņi ir kā zem palielināmā stikla. Un no stāsta par Karlu uzzināsiet, ka es māku arī paprasīt piedo&scaron;anu un varbūt arī atradī&scaron;u kādreiz iemeslu, lai darītu to vēl.

Pastāsti kādu stāstu, kad bez Karīnas gadījuma, vēl neesi atpazinusi kādu cilvēku. 

Trīs gadus atpakaļ es smietos kā kutināta, ja jūs man pateiktu, ka Ksenija Sobčaka kļūs par prezidenta kandidāti.

Тātad saki, ka tagad uzliktu mani uz Vogue vāka? 

Tagad, jā. Bet toreiz ar vāku pasteidzāmies.

cover.jpg

Teksts: Ksenija Sobčaka 
Foto: Vladimirs Vasiļkovs 
Stils: Svetlana Tanakina

&nbsp;

Stilista asistenti: Jana Pankratova, Kristina Valtere

Make-up un mati: Jūlija Točilova

Sets-dizains: Nastja Bezrukova

Producents: Ļena Graceva

Intervija ar bijušo Vogue Russia galveno redaktori

Tags

Ierakstu izvēle

Beauty

Izsmalcinātības žests no Essential Parfums

Editorials

ROMA & ME

Beauty

Austrumu elpa no Zielinski & Rozen

Editorials

THE SOUND OF SILENCE

L'Hommes

Vespa 946 Snake: kad greznība satiekas ar austrumu horoskopu

Fashion

Louis Vuitton: the art of contrasts in the new campaign with Lisa and Saoirse Ronan

Fashion

Loewe 2025. gada pavasara/vasaras reklāmas kampaņa

Editorials

The Way Of Water