Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles (RIBOCA) dibinātāja, direktore un komisāre. 

Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles (RIBOCA) dibinātāja, direktore un komisāre. Dzimusi Sanktpēterburgā Krievijā, viņa ir daudz ceļojusi un apguvusi valodas, mācījusies politoloģiju un mākslas biznesu. Pieņēmusi lēmumu sākt pat- stāvīgu darbību nekomerciālā jomā, viņa izstrādāja biennāles koncepciju. Pirms dažiem gadiem Agnija pārcēlās uz dzīvi Rīgā un 2018. gadā organizēja pirmo&nbsp;RIBOCA&nbsp;biennāli, kuras kuratore bija Beļģijā dzīvojo&scaron;ā grieķiete Katerina Gregosa. Piecus mē- ne&scaron;us ilgajā pasākumā piedalījās 104 mākslinieki (to skaitā 10 rado&scaron;ās grupas) no dažādām pasaules valstīm, kuri bija atvedu&scaron;i uz Rīgu 141 darbu. Pasākumu apmeklēja 55 tūksto&scaron;i interesentu. Mērķis ir izvirzīts, drīz varēsim skatīt&nbsp;RIBOCA2.

4-1970-grinbergs-1972-1_pm.jpg

Kā jūsu dzīvē ienāca māksla?

Mana ģimene ar to nav saistīta, interese par mākslu 
bija iek&scaron;ējs impulss. Mani vienmēr saistījis viss, kas ļauj pacelties virs ikdienības un pie&scaron;ķirt realitātei papildu jēgas slāni &ndash; vai tie būtu filozofiski teksti, renesanses gleznas vai netradicionāli teātra uzvedumi. Man bija nepiecie&scaron;ama kultūra &scaron;ā vārda vispla&scaron;ākajā nozīmē. &Scaron;ī vajadzība rada dažādas izpausmes, man tas bija eksistenciāls jautājums. Es ļoti mīlu teātri un esmu redzējusi ne vienu vien pasaules līmeņa izrādi, tomēr &scaron;ajā jomā esmu diezgan konservatīva. Esmu pārliecināta, ka nav nekā labāka par krievu dramatisko teātri, man tas ir tuvs pilnībai. Esmu dzimusi un augusi Sanktpēterburgā, kur kultūra ieskauj cilvēku. Dzīvoju blakus Ermitāžai un pavadīju tur daudzas stundas, skatoties un mācoties, bieži gāju uz iemīļoto Rembranta zāli, līdz pamazām tā kļuva par savdabīgu nepiecie&scaron;amību. &Scaron;ķita, ka māksla ļauj iepazīt dzīvi tās pilnībā. &Scaron;ķiet, tāpēc arī aizraujos ar valodām, tās pie&scaron;ķir apkārtējai pasaulei papildu dimensijas. Mācoties valodas, mēs papla&scaron;inām savu priek&scaron;statu par dažādām kultūrām un paceļam jaunā līmenī pasaules skatījumu. Man valodu apgū&scaron;ana ir fundamentāls instruments.

Pēc specialitātes esat lingviste...

Jā. Pārsteigta par Florences un Venēcijas skaistumu, es sāku mācīties itālie&scaron;u valodu. Aptuveni se&scaron;padsmit gadu vecumā apjautu, ka gribu kaut kā tuvināties Itālijas kultūrai un visam, ko redzēju pirmajā ceļojumā. Veltīju tam piecus gadus, un man ļoti paveicās &ndash; piederu beidzamajai paaudzei, kuru mācīja vecās krievu erudītu skolas profesori. &Scaron;ķiet, tagad pasaule vairs &laquo;neražo&raquo; cilvēkus, kuri līdzinās staigājo&scaron;ām enciklopēdijām. Vēlāk ieguvu bakalaura grādu kā spāņu valodas speciāliste. Mācību laiks bija diezgan grūts, bet ļoti vērtīgs, jo aiz katras valodas stāv vēsture, literatūra un māksla. Tā es izveidoju bāzi, kas joprojām ir mans orientieris.

Cik valodās jūs runājat?

Krievu, angļu, itālie&scaron;u, spāņu un lietuvie&scaron;u. Esmu pa pusei lietuviete, un lietuvie&scaron;u saknes man ir ļoti svarīgas. Mamma bija eiropeiski orientēts cilvēks, un mana domā&scaron;ana nekad īsti nesaskanēja ar krievu mentalitāti, es bieži jutos kā autsaidere. Mājās runājām lietuvie&scaron;u valodā, man un jaunākajai māsai tā bija kā slepenā valoda, kuru neviens nesaprata. Kad runāju lietuviski, Krievijā uz mani skatījās kā uz dinozauru. Bet labā nozīmē! Man patika &scaron;ī citādības, zināmas nepiederības izjūta. Prasme runāt daudzās valodās ir īsts superspēks. Es ļoti gribēju iepazīt dažādas kultūras, un mans klejotājas es vienmēr zināja: pienāks brīdis, kad pametī&scaron;u Sanktpēterburgu un do&scaron;os apgūt jaunas teritorijas.

A.Skarnulyte (still).jpg

A.Skarnulyte (inst.view)1_VS.jpg

A.Skarnulyte (inst.view)3_VS.jpg

A.Skarnulyte (inst.view)4_VS.jpg

Tā jūs nokļuvāt Londonā...

Tie&scaron;i tā! Kaut gan es negaidīju, ka palik&scaron;u tur garus astoņus gadus. Londonā sāku raudzīties uz zināmām lietām pavisam citā mērogā, un mans pasaules skatījums pilnībā mainījās. Pēc &scaron;īs pieredzes &scaron;ķita neiespējami atgriezties Sanktpēterburgā. Ja esi sācis domāt globālā līmenī, tu no&scaron;ķir sevi no noteiktas kultūras, to aizstāj&nbsp;universāli jēdzieni. Pat ja dzimtā kultūra tev ir ļoti tuva, tu vairs nespēj neskatīties ārpus tās robežām. Londonas vide liek domāt, ka tev jāatrodas visur vienlaikus, un tam ir savs mīnuss &ndash; atrodoties visur, tu neatrodies nekur un bieži jūties vientuļ&scaron;.

Londonā jūs pabeidzāt&nbsp;Sotheby&rsquo;s&nbsp;mākslas institūtu...

Mācījos biznesa nodaļā, jo gribēju iepazīt mākslas pasaules komerciālo pusi. Sāku ar darbu mākslas galerijā &ndash; tas ir ierasts solis. Galerija specializējas uz sekundāro tirgu, tur reti notika laikmetīgās mākslas izstādes. Vēlāk, pārdomājot savu darba pieredzi galerijā un&nbsp;Christie&rsquo;s&nbsp;krievu mākslas nodaļā, sapratu, ka visvairāk man patika tikties ar māksliniekiem un piedalīties izstāžu veido&scaron;anā.

Es apgrozījos Londonas rosīgajā mākslas pasaulē un apmeklēju neskaitāmus dažādu formātu pasākumus, arī biennāles. Vēlāk sapratu, ka tas ir pats labākais formāts. Intuitīvi zināju, ka tālāk man jāiet citā virzienā, jāpievēr&scaron;as mazāk dekoratīvai un vairāk abstraktai mākslai. Man ļoti patīk konceptuālā māksla, plūdeni darbi, kuriem nav nepiecie&scaron;ama noteikta forma. Visvairāk mani fascinē fiziski izjūtama māksla.

Vai lēmums pamest Londonu bija viens no pagrieziena punktiem, kas rosināja pārcelties uz Rīgu?

Pēc Londonas vairāk nekā gadu pavadīju Ņujorkā. Man jau toreiz gribējās organizēt biennāli, ideja brieda, bet vēl nezināju, kur to varētu īstenot. Domāju, es neapzināti meklēju pretstatu &scaron;ai milzīgajai, nomāco&scaron;ajai un nemierīgajai pilsētai. Alternatīvu izjūtai, ka es neesmu nekur. Gribēju atrast vietu, kur varētu mierīgi dzīvot un sakoncentrēties. Mani joprojām saistīja dažādas kultūras, es ļoti interesējos par Baltijas reģionu un sapratu, ka man ļoti gribētos &scaron;eit kaut ko paveikt. Vēlāk atklāju, ka Latvija atrodas it kā pa vidu starp divām man tuvām kultūrām &ndash; lietuvie&scaron;u un krievu. Labu laiku apsvēru iespēju apmesties Viļņā, tomēr mani vairāk vilināja mazāk pazīstamas vietas. Atbraucu uz Rīgu 2016. gada pavasara sākumā. Es maz zināju par Latviju, un man bija tīri intuitīvs, svaigs skatījums. Manuprāt, sve&scaron;inieka pozīcijai ir lielas priek&scaron;rocības, jo tevi neierobežo pieķer&scaron;anās un pieradums, tavs vērtējums ir krietni vien objektīvāks. Nevar teikt, ka Rīga iespaidoja mani tikpat spēcīgi kā, teiksim, Florence, bet tā noteikti ir ļoti intriģējo&scaron;a pilsēta &ndash; nevienveidīga un ļoti savdabīga. Pēc pirmās vizītes radās vairāk jautājumu nekā atbilžu, bet vēlāk, kārtējo reizi atlidojusi no Ņujorkas, izjutu &scaron;eit patīkamu mieru. 
Ir pilsētas, kuras tu saproti uzreiz: te ir viduslaiku daļa, te centrs un tā tālāk, bet Rīgai ir daudz seju, tā ir vairāk autentiska nekā izgreznota. Man nepatīk, ka mūsdienās visas pilsētas ir unificētas &ndash; tu &scaron;ķērso robežu, bet nekas nemainās, visur viens un tas pats. Manuprāt, Rīga vēl nav zaudējusi savu raksturu, un es nodomāju, ka to redzēs arī kuratori un mākslinieki. Tagad varu ar gandarījumu teikt, ka man bija taisnība, un es ļoti priecājos, ka paļāvos uz intuīciju. Pārliecība par to, ka esmu pieņēmusi pareizu lēmumu, nostiprinājās jau pirmās biennāles organizē&scaron;anas gaitā.&nbsp;Es daudz ceļoju, bet Rīga tagad ir vieta, kur varu atgriezties un sakārtot domas. Un tas bija viens no galvenajiem RIBOCA1&nbsp;tematiem.

A.Macia1_VS.jpg

A.Macia2_VS.jpg

«Viens no biennāles mērķiem ir padarīt Rīgu par mākslas mīļotāju, hipsteru un domājošu millēniuma paaudzes pārstāvju iecienītu vietu, kur labprāt atgrieztos talantīgākie diasporas pārstāvji.»
— Kirstija Lenga, Financial Times

Kā tika īstenota Rīgas biennāles ideja?

Man ļoti paveicās, ka projektā iesaistījās Rīgas biennāles izpilddirektore Anastasija Blohina. Mēs draudzējamies jau ilgu laiku un, manuprāt, lieliski viena otru papildinām. Anastasija ir enerģisks un produktīvs darbinieks, īsts virzītājspēks, bet man vairāk ir apcerīga, intuitīva iedaba, es domāju stratēģiski. Pirmos se&scaron;us mēne&scaron;us pavadījām, vienkār&scaron;i pētot pilsētu, tiekoties ar cilvēkiem, meklējot biennāles norises vietas. Centāmies iejusties nākamo apmeklētāju vietā un saprast, ko un kā gribam darīt. Mēs ne par ko nebijām pilnīgi pārliecinātas, tomēr jutāmies gana drosmīgas un ambiciozas un gribējām organizēt iespaidīgu &scaron;ovu. Sapratām, ka kurators ar vārdu krietni vairos izredzes iekļauties starptautiskajā mākslas apritē. Pasaulē notiek ne viena vien biennāle, un nav nemaz tik daudz iespēju izcelties. Ļoti svarīgi bija izspriest, kādēļ lai kāds pamestu savas darī&scaron;anas un brauktu uz mūsu biennāli, ar ko tā at&scaron;ķirsies no citām un spēs ieinteresēt rīdziniekus. Paralēli izvērtējām dažādus kuratorus. Pirmā biennāle sniedz lielisku iespēju paveikt kaut ko nozīmīgu, dro&scaron;i vien tāpēc par mūsu projektu ieinteresējās lielākā daļa kuratoru, pie kuriem vērsāmies. Ja esi brīvs no kultūras mantojuma sloga, patie&scaron;ām vari kļūt par flagmani.

Vai tas saistīja arī jūs?

Mana galvenā motivācija bija pārliecība par to, ka tie&scaron;i mākslinieki spēj kaut ko mainīt, jo stāv pāri dzīves ikdienai. Uz&nbsp;RIBOCA1&nbsp;atbrauca vairāk nekā simt mākslinieku no visas pasaules, un man ļoti patika kopā ar viņiem iepazīt Rīgu. Man biennāle nozīmē kļūt par rado&scaron;ā procesa liecinieci, paveikt kaut ko nozīmīgu vietējās sabiedrības un pilsētas starptautiskās atpazīstamības labā.&nbsp;RIBOCA1&nbsp;laikā redzēju apmeklētāju vidū dažādu vecumu pārstāvjus. Biennāles galvenais mērķis ir dot kaut ko vietējai sabiedrībai, un es ceru, ka esam uz pareizā ceļa.

Vai neradās iespaids, ka rīdzinieki vēl nav gatavi tāda mēroga pasākumam? Jāatzīst, ka mums ir liels izglītības robs laikmetīgās mākslas jomā, kas rada problēmas arī vietējām kultūras iestādēm.

Mēs laikus sapratām, ka liela uzmanība būs jāvelta izskaidro&scaron;anas un izglīto&scaron;anas darbam, strādājām ar skolām, mums bija speciālistu komanda, kas diendienā vadīja izstādē ekskursijas. Tomēr jāatzīst, ka apmeklētāju būtu daudz vairāk, ja vietējā sabiedrība būtu labāk pazīstama ar laikmetīgo mākslu, būtu tai gatava. Tā, protams, ir problēma, un jāsaka, ka no infrastruktūras viedokļa Rīgā daudz kā pietrūkst. &Scaron;ajā gadījumā tas ir laikmetīgās mākslas muzejs, kaut kas tikpat fundamentāls kā&nbsp;Kunsthalle Hamburgā vai laikmetīgās mākslas centrs МО Museum&nbsp;Viļņā, lai gan nevar noliegt, ka daudz ko dara eso&scaron;ās kultūras iestādes. Vienu no spēcīgākajiem iespaidiem laikmetīgās mākslas jomā es guvu Kaspara Vanaga kūrētajā izstādē&nbsp;You&rsquo;ve Got 1243 Unread Messages, kas notika Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.&nbsp;Galvenā problēma, manuprāt, ir tas, ka mākslinieki &scaron;eit dzīvo katrs pats par sevi, cits ar citu nekontaktējas un nesadarbojas. Tā nav īpa&scaron;i produktīva pieeja. Daudz vairāk varētu panākt ar aktīvāku sadarbību. Bet es nezinu, vai RIBOCA&nbsp;spēs rosināt &scaron;ādas pārmaiņas, viest apziņu, ka mums ir viena un tā pati auditorija.

Prasme sadarboties ar vietējo mākslas vidi un pa&scaron;u pilsētu bija viena no galvenajām iezīmēm, kuras jūs meklējāt pirmās&nbsp;RIBOCA&nbsp;kuratorā?

Jā, tie&scaron;i tā, un tagad es varu teikt, ka mums ļoti paveicās ar kuratori Katerinu Gregosu. Viņas galvenās priek&scaron;rocības ir apbrīnojama enerģija, darbspējas, neizsīksto&scaron;s entuziasms un ambīcijas. Katerina nodevās darbam par 150 procentiem. Viņas personība un attieksme pret projektu bija tā galvenais virzītājspēks un biennāles panākumu pamats. Mēs arī daudz ieguvām no kuratores pieredzes un sekojām viņas padomiem. Gregosa dāsni dalījās ar saviem kontaktiem un bija vairāk nekā kuratore. Kā jau teicu, pirmā biennāle nav tikai gada kultūras forums, tas ir starts no nulles atzīmes. Mums paveicās, ka Katerinas prioritāte bija mākslinieki un visi uzaicinātie viņu ļoti cienīja. Viņa pie&scaron;ķīra biennālei vēlamo enerģētiku. Katerinas koncepcija&nbsp;Everything Was Forever Until It Was No More&nbsp;(&laquo;Viss bija uz mūžīgiem laikiem, līdz vairs nebija&raquo;) Rīgai izrādījās ļoti savlaicīga un aktuāla. Viņa prezentēja Rīgu kā vietu, kur var &laquo;samazināt apgriezienus&raquo;, akcentēja būtiskās iezīmes, kas padara to par saisto&scaron;u vidi, uzķēra pa&scaron;reizējā momenta garu un emocijas. Mēs visi tiecamies samazināt dzīves tempu, atbrīvoties no ikdienas raizēm un padomāt par to, kur un kāpēc esam. Tas nav īpa&scaron;i oriģināli, bet mūsu laikam ļoti aktuāli.

Kā biennāle ieguva savu formātu?

Svarīgs panākumu faktors noteikti bija veiksmīga norises vietu izvēle. Latvijas Universitātes bijusī Bioloģijas fakultātes ēka, Kristapa Morberga dzīvoklis, Andrejsalas angāri un vēl piecas ļoti interesantas vietas ļāva mums parādīt Rīgas dažādās sejas, turklāt bija cie&scaron;i saistītas ar kuratoru un mākslinieku skartajiem tematiem. Mēs allaž uzklausījām Katerinas viedokli, un ideju realizācijas ziņā viņa bija ļoti neatlaidīga un rado&scaron;a. Tas bija idejai uzticīgu cilvēku kopdarbs, nevis atstrādā&scaron;ana no desmitiem līdz pieciem. Domāju, ka biennāles apmeklētāji to redzēja un novērtēja. Pasākuma augsto līmeni pieminēja arī ārzemju viesi, kuri ir apmeklēju&scaron;i daudzas biennāles. Augsts līmenis un rūpes par pasākuma dalībniekiem un apmeklētājiem arī turpmāk būs mūsu prioritāte, un es ticu, ka biennāle gūs ievērību neatkarīgi no tā, kas būs tās kurators.


«...Agnijas Mirgorodskas organizētā biennāle piesaista uzmanību Baltijas vitālajai mākslas telpai un iezīmē Baltijas valstis laikmetīgās mākslas kartē... Biennāles galvenā kuratore Katerina Gregosa ir radījusi Rīgā īstu šedevru.» — Suzanna Šraibere, Handelsbla

A.Charriere (detail)_AS.jpg

A.Charriere (inst.view)_AS.jpg

«Baltijas jūra atrodas pavisam netālu no Rīgas centra, un tas ir perfekts epilogs mākslas šovam, kas aicina
kaut uz brīdi palēnināt dzīves tempu un saskatīt plašākas perspektīvas.» — Stefānija Beilija, Ocula

Ko varat teikt par&nbsp;RIBOCA2&nbsp;kuratoru, ar kuru, cik zinu, jau esat vienoju&scaron;ies?

Mēs ļoti priecājamies, ka tā būs lieliskā franču kuratore Rebeka Lamar&scaron;a-Vadela. Par&nbsp;RIBOCA2&nbsp;koncepciju un kuratori oficiāli tiks paziņots &scaron;āgada Venēcijas biennālē.RIBOCA2&nbsp;nebūs tik daudz dalībnieku un pasākumu. Pēc pirmās biennāles sapratām, ka norises vietu skaits nekādi neietekmēs projekta līmeni, turklāt &scaron;āds formāts nepārslogos apmeklētāju uztveri. &Scaron;oreiz mazāk domāsim par skaitļiem, vairāk par to, lai forums būtu gana saturīgs un iespaidīgs. Nākamā biennāle būs pilnīgs pretstats pirmajai, tās fokusā būs vairāk emociju nekā zinā&scaron;anu, un tā ir apzināta izvēle. Grūti iedomāties interesantāku dalībnieku sarakstu.&nbsp;

Kas mūs gaida &scaron;ogad?

2019. gada programma būs kā tiltiņ&scaron; starp divām biennālēm, savdabīga mini&nbsp;RIBOCA, kuras kurators ir Kaspars Vanags. Tā būs veltīta urbāniskajai Rīgai un piedāvās galvenokārt vietējai auditorijai domātus pasākumus.

&Scaron;āgada oktobrī paredzētas tā dēvētās Zeldina sarunas. Teodors Zeldins ir Oksfordas zinātnieks, viens no mūsdienu dižākajiem filozofiem, kur&scaron; sarakstījis daudzas grāmatas un socioloģiskus pētījumus.&nbsp;RIBOCA&nbsp;iepazīstinās rīdziniekus ar vienu no viņa populārākajiem projektiem &ndash; savdabīgām publiskām diskusijām, kad pilnīgi nepazīstami cilvēki sēž viens otram pretī un viņiem tiek piedāvāts saraksts ar noteiktiem jautājumiem un tematiem, par kuriem viņi, iespējams, nekad nav domāju&scaron;i. Manuprāt, projekta galvenā vērtība ir tas, ka cilvēkiem būs ne tikai jāatbild uz negaidītiem jautājumiem, bet arī tie jāapspriež ar cilvēku, kur&scaron;, iespējams, no viņiem ļoti at&scaron;ķiras. Vai arī ar cilvēku, ar kuru citos apstākļos nemaz nebūtu sāku&scaron;i sarunu. &Scaron;āda pieredze maina mūsu ikdienu, un es domāju, ka mēs paveiksim kaut ko nozīmīgu.

Agnija Mirgorodska | Mākslas vārdā

Ierakstu izvēle

Fashion

Danielle Lee and Burberry: will there be a British-style divorce?

Editorials

CLOSER

Fashion

L'OFFICIEL Latvija #137 Februāris — Marts 2025

Editorials

GRACE IN VOID

Editorials

A THIN BORDER

Fashion

Burberry and London in Love: Romance, Style & Endless Intrigue

Gourmand Guide

Restorāni no Michelin ceļveža piedalīsies konkursā par labāko vīna un deserta saderību

Editorials

LOVE'S PORTRAIT