Pilnestīga aina | Andris Vītoliņš
Nu jau vairāk nekā desmit gadu Vītoliņš ir viena no no pazīstamākajām figūrām Latvijas mākslas pasaulē, viņa darbi sastopami daudzās pašmāju un ārzemju kolekcijās. Ilgus gadus nostrādājis par profesoru un glezniecības nodaļas vadītāju Latvijas Mākslas akadēmijā, nesen kļuva par augstskolas prorektoru mācību un pētniecības darbā.
Teksts Elīna Sproģe
2019. gadā Latvijas Mākslas akadēmija atzīmēs savu simto jubileju. Ko tas nozīmē mācību iestādei, ar kuru jūs tik daudzus gadus esat saistīts?
Man šo jautājumu gribētos skatīt plašākā – valstiskā griezumā. Ko šī simtgade nozīmē Latvijas valstij? Te man nāk prātā vairākas interesantas lietas. Piemēram, tādām personībām kā gleznotājam un Latvijas Mākslas akadēmijas dibinātājam Vilhelmam Purvītim un komponistam, Latvijas Mūzikas akadēmijas pirmajam rektoram Jāzepam Vītolam ir bijusi milzīga loma valsts veidošanā. Nav noslēpums, kad politiķis Zigfrīds Anna Meierovics brauca uz Angliju kārtot jautājumu par Latvijas izveidošanu kā valsti, viņam līdzi Purvītis saorganizēja tā saukto mākslinieku mapi dāvanā britu valstsvīriem. Tas kalpoja par apliecinājumu, ka eksistē tāda vieta, ka tur ir kultūra, vērtības.
Atceros, sen kaut kur lasīju, ka Mākslas akadēmija uzskatāma par spēcīgāko mākslas institūciju valstī. Šajā laika nogrieznī dažādas institūcijas likvidētas, ir bijušas spēcīgas kaut kādā brīdī, bet tādas, kas no valsts pastavēšanas sākuma līdz mūsdienām spējušas noturēties, ir retums.
Sanāk, ka varam aplūkot valsts vēsturi vienas infrastruktūras ietvaros!
Jā, tas varbūt ir svarīgi saistībā ar to, ka mums ir, ar ko samērot – ar Latvijas valsti. Ir uzkrāta pamatīga bagāža, bet tos simt gadus pat negribas uzsvērt kā sasniegumu – vajag skatīties uz priekšu.
Sanāk, ka valsts bijusi okupēta un vēl smagāk iznīcināta nekā akadēmija. Tā ir pārdzīvojusi visus režīmus, kamēr tās sienās arvien norisinājās dažādas novatoriskas lietas. Akadēmija vienmēr bijusi nozīmīga, arī padomju laikā, atstājot iespaidu uz padomju dizainu un mākslu kopumā. Protams, uz to var raudzīties dažādi, un tas, ka pastāvējuši stagnācijas periodi, nav noliedzams.
Un kā ir patlaban?
Atceros akadēmijas 80 gadu jubilejas svinības, tā ka esmu bijis klāt gandrīz ceturto daļu no gadsimta. Man ir paveicies dzīvot ļoti interesantā periodā, jo patiesībā ar šo jubileju notiek paaudžu nomaiņa. Arī pati akadēmija, tās struktūra un pati ēka, modernizējas, un es domāju, ka spēks dubultojas. Tas ir liels izaicinājums un atbildība.
Pārmaiņas akadēmijas kontekstā attiecināmas arī uz tevi – no Vizuālās mākslas nodaļas vadītāja esi nonācis prorektora amatā.
Mums te vienu vakaru bija ieklīdis britu režisors Pīters Grīnevejs un sarunu gaitā, atsēdies uz rektora galda, paziņoja, ka mākslā paši svarīgākie ir gleznotāji. Viņa arguments bija tas, ka gleznotāji ir spējīgākie redzēt kopainu.
Lai vadītu tādu iestādi kā Mākslas akadēmija, tas patiesībā ir viens no svarīgākajiem priekšnosacījumiem. Jo zināms, ka ir cilvēki, kas redz skaitļus, domā līknēs. Kāpēc tik bieži dzirdam, ka bankrotē, piemēram, bankas? Tur strādā analītiķi, skaitļu redzētāji, bet banku biznesā biežāk nav radošu cilvēku. Viņiem šķiet, ka pēc aprēķiniem viss ir ideālā kārtībā, bet tad vienā mirklī kāršu namiņš sabrūk. Es to saistu ar redzējumu – spēju redzēt lietas un ticēt vai neticēt tam, kas rakstīts uz papīra. Tāds ir rektors Kristaps Zariņš – viņš redz the bigger picture un ir vērsts uz progresu. Viņš nav nomenklatūras cilvēks, bet cilvēks ar harizmu, ar raksturu – ja vajadzēs, sados arī kādam pa aci!
Mēs nenoliedzami dzīvojam šajā izskaitļošanas un birokrātiskā fetišisma laikmetā. Arī Latvija kā valsts savā ziņā ir nonākusi šajā birokrātiskajā vājprātā. Tas kā epidēmija jau skārusi tā saukto labklājīgo pasaules daļu. Tajā fetišā cilvēki redz tikai formālas lietas: cipariņus un tabuliņas. Kad gleznotājs glezno, viņam vienlaikus jāredz detaļas un attēls kopumā, jāredz lielās attiecības, krāsu mijiedarbība un telpas dziļums. Šī spēja redzēt kopainu daudziem, manuprāt, darbojas arī citās jomās. Es kā prorektors vairs nevaru būt lojāls tikai pret vienu nodaļu, man jābūt vienlīdz rūpīgam pret visiem, kas ir zem šīs mājas jumta. To varētu salīdzināt ar darbu pie lielformāta gleznas.
Te arī vairs nav runas tikai par vienu māju. Akadēmija ir iemitinājusies Avotu ielā, attīsta Kugas mājas projektu un Riga Makerspace, kā arī aktīvi darbojas Kuldīgā.
Jā, ar Rīgas pašvaldības gādību mums izdevies izveidot modernizētas darbnīcas Avotu ielā 36a. Tajās beidzot pēc visiem aprīkojuma un darba drošības standartiem iespējams strādāt ar metālu, māliem.
Šai mājai tā sauktais bērna laiks ar klupšanu, krišanu un pirmajiem izsistajiem zobiem ir pagājis, tā ir uzsākusi patstāvīgu dzīvi. Lielākajai daļai studentu un pasniedzēju tīri psiholoģiski bija grūti to pieņemt – no tempļa Esplanādē pārvākties uz darbnīcām Avotu ielas rajonā. Bet nu jau visi ir apraduši un sajutuši šīs vietas radošo garu. Ne velti tieši tur iedzīvojušās tādas galerijas kā LOW un «427», turpat netālu ir mākslinieku iecienītie bāri «Bolderāja», «Aleponija» un «Čē». Gandrīz kaimiņos top mākslas centrs Zuzeum.
Ar Eiropas Savienības atbalstu ir sākti renovācijas darbi arī bijušā akadēmijas rektora Jāņa Kugas mājā, kas ir unikāls sava laika arhitektūras paraugs – kara laikā būvēta villa ar nelielu darbnīcu. Kuga kā scenogrāfs tur bija izveidojis arī tādu kā skatuvi, kur gatavoties uzvedumiem. Aptuveni pēc gada varēsim novērtēt pirmos rezultātus multifunkcionālām telpām, kas paredzētas dizaina vorkšopiem, tiešsaistes vebinārijiem. Tas konceptuāli plānots kā tehnoloģiju pūznis un, cerams, arī kas līdzīgs rezidencei, kur uzņemt ārvalstu profesionāļus.
Riga Makerspace savukārt funkcionē kopā ar Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu, ko pārrauga akadēmijas projektu un attīstības daļas vadītājs Jānis Gailītis. A. Briāna ielā 13, šajā XIX gadsimta ēkā, kur atradās Vieglās rūpniecības tehnikums, tagad iemājos prototipēšanas centrs ar ideju un tehnoloģiju testēšanas darbnīcām.
Paralēli gadu desmitiem ilgos vasaras plenēros jau labi apgūtā Kuldīga ir mājvieta sadarbībai, kuru uztur Kuldīga Artists’ Residence vadītāja Ilze Supe un akadēmijas maģistra programmas vadītāja Antra Priede-Krievkalne. Viņas ar megajaudu raksta projektus, lai gaidāmo jauno ēku piepildītu ar saturu un piesaistītu ārvalstu resursus.
Šobrīd mēs attīstām ideju par pakalpojumu dizaina izglītības platformu, kuras pavisam noteikti iztrūkst Baltijas reģionā. Tas ir starptautisks, starpdisciplinārs projekts starp mākslu un uzņēmējdarbību – maģistra programma cilvēkiem, kas savā dzīvē kaut ko ir apguvuši un, iespējams, jau darbojas kādā konkrētā jomā, un ir ieinteresēti caur radošu procesu novērojumu celt tās kvalitāti un efektivitāti.
Nenoliedzami jūtams uzsvars uz starptautisku vērienu un tehnoloģisko attīstību – tās, šķiet, arī ir tās pārmaiņas, par kurām runā paaudžu maiņas kontekstā. Tas ir liels izaicinājums institūcijai, kas gadu desmitiem sekojusi tradicionāliem mākslas izglītības principiem un ir visai introverta.
Mēs jau runājām par spēju neieslīgt dīkstāvē, un skaidrs, ka ne vienmēr to viegli pieņemt. Pasaule mainās. Šobrīd uz augstskolām ir ļoti liels politisks spiediens, kas vēl tikai kāpināsies. Eiropa noveco, cilvēka dzīves ilgums palielinās līdz ar nodokļu slogu valstī. Tas nozīmē, ka valsts drīz vien vēlēsies reorganizēt to, cik ilgi, kā un ko cilvēki studē. Arī mēs vairs nevarēsim atļauties sešus gadus meditēt un lēni gudrot, pētīt. Latvijā mākslas izglītība ir pieejama bez maksas, taču jāpatur prātā, ka vienā brīdī mēs varam palikt bez šā finansējuma. Līdz ar to akadēmijai jāseko aktuālajām vēsmām, mēs nevaram dzīvot kā pansionātā. Ir jāpierāda mākslas kā neatņemamas dzīves sastāvdaļas nozīme un patiesībā arī funkcija – cik tā ir noderīga un kādos veidos var uzlabot mūsu dzīvi. Jācenšas izcelt šo procesu intelektuālo, vides, filozofisko kvalitāti un mākslas un dizaina ekonomisko pienesumu.
Būtiski arī to ielikt studentos – sniegt iespēju apgūt instrumentus, kas viņiem ļaus darboties un būt konkurētspējīgiem studiju laikā un pēc akadēmijas beigšanas.
Protams! Tas ir jautājums katram no viņiem, kuru no diviem ceļiem izvēlēties. Vienmēr būs kreisi noskaņotie, kas negrib dzirdēt neko par komercializāciju. Katram ir brīdis, kad viņam šķiet, ka būs tas lielais mākslinieks, kas varēs atļauties tikai taisīt darbus. Esmu tēlniekiem teicis, ka viņiem jāsaprot – liela daļa pasūtījumu būs privāti. Varbūt tas būs kāds klients, kas savam jaunajam luksusa dzīvoklim gribēs skulptūru.
Tā ir tā realitāte. Strādājot pie tādiem pasūtījumiem, varēsiet nopelnīt sev iztiku un varbūt arī atļauties realizēt savus projektus. Tajā pašā laikā varbūt tikai viens no simta varēs taisīt darbu Venēcijas biennālei.
Es uzskatu, ka ir svarīgi to ņemt vērā un laikus konkretizēt savu mērķi un veidus, kā to sasniegt, kuru no muskulatūras grupām attīstīt. Katrai jomai ir citi priekšnosacījumi – idejas kvalitāte vai tehniskais izpildījums, tāpēc jāseko līdzi tam, kādos ūdeņos tu peldi. Jātur acis vaļā!
Būtiski arī to ielikt studentos – sniegt iespēju apgūt instrumentus, kas viņiem ļaus darboties un būt konkurētspējīgiem studiju laikā un pēc akadēmijas beigšanas.
Protams! Tas ir jautājums katram no viņiem, kuru no diviem ceļiem izvēlēties. Vienmēr būs kreisi noskaņotie, kas negrib dzirdēt neko par komercializāciju. Katram ir brīdis, kad viņam šķiet, ka būs tas lielais mākslinieks, kas varēs atļauties tikai taisīt darbus. Esmu tēlniekiem teicis, ka viņiem jāsaprot – liela daļa pasūtījumu būs privāti. Varbūt tas būs kāds klients, kas savam jaunajam luksusa dzīvoklim gribēs skulptūru.
Tā ir tā realitāte. Strādājot pie tādiem pasūtījumiem, varēsiet nopelnīt sev iztiku un varbūt arī atļauties realizēt savus projektus. Tajā pašā laikā varbūt tikai viens no simta varēs taisīt darbu Venēcijas biennālei.
Es uzskatu, ka ir svarīgi to ņemt vērā un laikus konkretizēt savu mērķi un veidus, kā to sasniegt, kuru no muskulatūras grupām attīstīt. Katrai jomai ir citi priekšnosacījumi – idejas kvalitāte vai tehniskais izpildījums, tāpēc jāseko līdzi tam, kādos ūdeņos tu peldi. Jātur acis vaļā!
Tātad tas ir likumsakarīgi arī šo abu izstāžu kontekstā – gan tematiski, gan formāta ziņā.
Tieši tā! Piemēram, mums ir diezgan provokatoriskas idejas par akadēmijas dārziem – aktīvi domājam, kā šo vēlmi radīt pārsteigumu un dzīvīgumu pārnest uz scenogrāfiju. Mainīt telpas arhitektūru un ar otrā stāva starpniecību radīt tādu kā garīgo līmeni. Negribas klasisku, miegainu hronoloģiska atskata izstādi. Kā pasniedzēji mēs cenšamies daudz ceļot un apmeklēt citu valstu mākslas augstskolas – biežāk sanāk dalīties iespaidos par to, cik briesmīgi vai senili paņēmieni vēl arvien tiek izmantoti arī visai prestižās mācību iestādēs.
Jātiecas uz mērķi pacelt akadēmiju kā vadošo mākslas augstskolu Baltijā un Skandināvijā. Rīgai ir milzīga iespēja. Desmit gadu laikā mums jāielaužas šajā Eiropas skolu topā līdzās, piemēram, Central Saint Martins, kur visi grib iekļūt. Ir jābūt ambicioziem!
Tāpēc arī šie dārzi – mēs negribam celt ārā no fondiem vecus darbus, gribam atvērtu, pieejamu izstādes formātu, kas vērsts ar skatu nākotnē. Ideja uz šo laiku ir arī pārnest daļu mācību procesa no akadēmijas uz muzeju. Tur varētu notikt daļa lekciju, vorkšopi.
Pēc izstādes šī konstrukcija varētu ceļot tālāk uz akadēmijas pagalmu, ļaujot jau atkal citā formā veidot pop-up izstādes un organizēt citas aktivitātes, it kā turpinot ar «Mākslai vajag telpu» izstāžu sēriju iesākto.
Šis viss rada to mikrovidi – Mākslas akadēmijai kā mājai ir jārūc 24 stundas diennaktī. Vajag, lai studentiem ir vēlme šeit uzturēties un viņi jūt pretimnākšanu iespējai realizēt viņu trakākās idejas. Process ne mirkli nedrīkst apstāties, un tā virzība jau notiek, vienam otru uzkurbulējot. Tad tā bumba velsies un arvien vairāk ārvalstu studentu būs gatavi braukt mācīties un profesori lasīt lekcijas.
Pilsētas attīstības plāns gatavs!
Pastāv uzskats, ka valsti pamet trūcīgais slānis, bet, manuprāt, biežāk tas ir iespēju trūkums, ar ko sastopas turīgākie. Viņiem ir nauda, bet viņiem ir garlaicīgi – tad kāpēc nedoties uz Ņujorku vai Berlīni? Mums ir jāpanāk, ka Rīga kļūst par the place to be.
Arī tu kā gleznotājs savas izstādes pārsvarā organizē ārpus Latvijas. Vai tas saistīts ar šo vides nabadzību?
Nav jau izstāžu zāļu, un trūkst profesionāla servisa. Ar to es saprotu konkrētās vides radošo mikrofloru. Sākot ar art handlers, fine art transporters, light experts, printers, framers utt. Te tas viss ir nesalīdzināmi vājā līmenī. Mākslas vidi patiesībā veido lērums citu profesiju pārstāvju, no kuru darba kvalitātes tā savā ziņā atkarīga. Mēs vēl esam bērna autiņos, un man šķiet likumsakarīgi, ka tādas iniciatīvas kā, piemēram, RIBOCA (Rīgas Starptautiskā Laikmetīgās mākslas biennāle) izvēlas Rīgu. Ir ārkārtīgi grūti kaut ko sākt jaunā vietā, bet tas atstāj neizmērojamu, pozitīvu iespaidu uz vietējo mākslas vidi. Tas jau atkal ir par to uzkurbulēšanu, piedalīšanos. Tagad pārsvarā visi kunkst, bet tāpat nepiedalās. Zem guloša akmens ūdens netek.
Interesanti, ka teju viss, par ko runājām saistībā ar akadēmiju, nolasāms arī tavā jaunākajā izstādē Take a Deep Breath for a New Beginning, kas bija apskatāma šopavasar Viļņā.
Jā, es arī tieši novēroju, ka tajā, ko šobrīd radu, ir ļoti daudz matemātiskā. Patiesībā tā doma par lielākām un mazākām struktūrām, līdzīgi kā domājot par akadēmiju, vienā brīdī transformējas tajā, cik šādas sistēmas ir stipras, kas tām liek sabrukt, kas pastāvēt. Kā viena lieta vairojas, kā fragmentējas un no kā sastāv ideja par stabilitāti. No tā var secināt, ka manas gleznas lielā mērā sasaucas ar to, par ko domāju savā darbā kā prorektors, kā birokrāts. Tā ir interese par perfektu organismu, par digitālu prātu, par mašinēriju, kas, skatoties vēsturiski, ir daudz ko atņēmusi tieši māksliniekiem.
Ir viena lieta, ko es ļoti vēlētos ieviest akadēmijā, – digitālās higiēnas dienas. Piemēram, piektdienas, kad tiek pilnībā ignorēti e-pasti un sociālo tīklu ziņas, bet tā vietā laiks veltīts stratēģiskai domāšanai, ideju un domu sakārtošanai, perspektīvai, kad ievilkt to deep breath.
Cilvēkam mūsdienu ritējumā vairs nav laika līdz galam izdomāt kaut vienu domu. Lietas nevar atklāties, ja tajās neinvestē laika resursus, un tieši šīs iedomātās šaha sistēmas sabrukšana, šīs lielās domas un struktūras ir tās, kurām, man šķiet, vērtīgi veltīt savējos. Nevis mest informāciju turp atpakaļ e-pastā vai stumdīt papīrus no viena kabineta uz otru, bet koncentrēties uz kopainu.
